Sat, 22. 08. 20
| |
10:56
|
|
Kamēr daži uztraucas par romantiku, es uztraucos par prozu. Nauda beidzās, bet es nevaru atrast sev vietu sabiedrībā. Es domāju apmaksātu vietu. Man nav profesijas, es neko neprotu. Neko, kas būtu pieprasīts. Sanāk, ka no sabiedrības aspekta esmu bezvērtīga, un tikpat labi manis varētu nebūt. Šodien man paliek 35 gadi.
|
|
3kvā |_| pasacījienāt
|
| Mon, 17. 08. 20
| |
09:25
|
Sāku lasīt Teriju Prečetu. Paldies honeybee par ieteikumu. Pagaidām aizņēmos vienu grāmatiņu, kas vairāk pieskaitāma pie bērnu literatūras plauktiņa stāstiņiem, bet gan jau vēlāk pāriešu arī uz pieaugušo literatūru. Slinkums, protams, lasīt angliski, bet nelielās devās jau var. Protams, gribas lūgt lai kāds tulkotājs, kuram ir ietekme uz izdevniecībām, arī pamanītu Teriju Prečetu un iztulkotu. Es to domāju nopietni, ja puse valsts grimst depresijā, tad ir svarīgi lasītājiem iebarot kaut ko, kas to ārstē, un kamdēļ ne Teriju Prečetu, jo Džeralds Darels jau ir tulkots un vairāk strādā uz vecāku auditoriju nekā uz jaunāku.
Es dievināju Džeralda Darela stāstiņu par to, kā Grieķijā daudzbērnu ģimene māmiņas dzimšanas dienā dodas ceļojumā ar jahtu un cik daudz ciešanu tas sagādā māmiņai un kā visi strīdas, bet izrādās, ka strīdēties ir ok. Dziedinošs bija arī stāsts par izbraucienu uz pludmali Anglijā, lai nosvinētu vecākā dēla Larija ierašanos valstī pēc daudzu gadu prombūtnes. Protams, laika prognoze par saulainu dienu izrādījās nepareiza, un viss sagāja grīstē, bet izrādās, ka arī tas ir ok. Larijs daudz dzer, bet tas ir ok. Meitas Margo vīrs ir nelabojams tehniķis (atgādina programmētāju) kas nopircis vecu muzeja cienīgu auto un nepārtraukti nodarbojas ar tā remontēšanu un tjūnešanu garāžā un nekad ar šo auto nebrauc, bet tas ir ok. Viņu par to kritizē, bet viņš neliekas traucēties. Nākamajā stāstā par vēl vienu izbraucienu Grieķijā ar jahtu redzam, ka Margo ir jau šķīrusies no šī vīra tehniķa, viņa ir šķīrusies no vīra, un tas ir ok. Viņa ir trīsdesmitgadniece, kura aizbrauc ar ģimeni ceļojumā, un savus divus bērnus atstāj Anglijā, un tas ir ok. Jahtā viņa dejo un koķetē ar vecu, stulbu grieķi, un tas ir ok, jo kad brauciens ir galā, tad tas taču beigsies, bet laiks būs bijis labi pavadīts.
Bet visvairāk es smējos par Deralda stāstiņu par to, kā viņš pusaudža gados strādājis par asistentu zooveikalā un vienā epizodē atklāja, ka Londonā bija kāda iela, kur visi veikali maksāja simbolisku īres naudu īpašniekam, ar nosacījumu, ka viņiem nav ienākumu, līdz ar to, katru reizi, kad kādā no veikaliem ierodas pircējs, pārdevēji atrunājas un neko negrib pārdot. Vēl savdabīgāks bija stāsts par to, kā Darels, jau krietni lielā vecumā vairākas nedēļas uzturas kādā viesnīcā, lasīdams grāmatu sēriju par cilvēku seksuālo uzvedību (ar mērķi izmantot šo informāciju dzīvnieku seksuālās uzvedības labākā saprašanā) un tikmēr dažādi viesnīcas darbinieki lūdz aizdot šīs grāmatas, lai risinātu savas attiecības, cita starpā, nošokētos, uzzinot par homoseksuālismu. Darels uz šīm cilvēku rases pārstāvju izdarībām noraugās no malas tā, it kā pats vairs nebūtu cilvēku sugas pārstāvis.
|
|
4kvā |_| pasacījienāt
|
| Tue, 04. 08. 20
| |
12:21 - ŠAS
|
|
| Fri, 31. 07. 20
| |
23:18 - ŠJL
|
|
| |
12:22
|
|
Ar ko es vispār nodarbojos? Skatos uz koši zilu pulksteni man uz rokas un neko nesaprotu. Ar ko es nodarbojos?
|
|
pasacījienāt
|
| Wed, 29. 07. 20
| |
14:50
|
|
Smadzenes grūti strādā. Grūti ar domāšanu. Gliemezis, bruñurupucis. Tiklīdz sasprindzinu savu racionalitāti, galvā kaut kas iesāpas un pretojas. Emocijas, emocijas valda. Brīžiem man piemirstas elpot. Haoss manā Visumā. Vēl neesmu vesela. Bet Drīz, Drīz. Palēnām progresēju. Dodiet man mazus, vieglus darbiñus. Runājiet ar mani. Tad es atkopšos un atgriezīšos.
|
|
2kvā |_| pasacījienāt
|
| Sun, 26. 07. 20
| |
22:43
|
|
Kā teica Aija Andrejeva, "bāc, kā man apnicis mans uzvārds". Iedomājos, ka varbūt vislabāk būtu pieņemt vecāsmātes meitas uzvārdu. Tas arī paliktu tad nemainīgs, neatkarīgi no nekādiem vīriešiem. Opcija pašai savs meitas uzvārds nepastāvēja, jo tas arī bija apnicis, kaut kā nekad nebija paticis, droši vien tādēļ, ka beidzās ar "-sone", kas nozīmē "dēls", bet es neesmu dēls, es gribētu būt vairāk sieviete un tamlīdzīgi.
|
|
2kvā |_| pasacījienāt
|
| Mon, 20. 07. 20
| |
09:06 - citas domas
|
|
Šodien pavisam citas domas. Vairāk darbā. Ja ir aizraujošs darbs, tad gulēšana var pagaidīt. Šorīt aizgulējos, knapi bērnus uz dārziņu dabūju (vecākais raudāja gaužas asaras un piekrita kaut kur doties tikai par bezdievīgi dārgu cenu). Tagad jāmeklē darbs. Šķiet, es esmu labā formā. Gandrīz.
|
|
pasacījienāt
|
| |
00:17
|
|
Kad palagu nomainīšana nepalīdz, tad neatliek nekas cits, kā mainīt uzvārdu (man vismaz viens jau ir padomā). Ķēpīgi jau tas ir, bet neko darīt. Nevarēšana aizmigt ilgtermiņā tomēr stipri bojā veselību. Sieviete ar diviem maziem bērniem nevar atļauties sliktu veselību.
|
|
10kvā |_| pasacījienāt
|
| Sun, 19. 07. 20
| |
00:10
|
Gunārs Dukšte, Dainis Īvāns. "Līdzi vējiem". Laime ir vējš, kas pūš tai pašā virzienā, kur jūs ved liktenis. Psihiatrs Betrans Pikārs, pirmais cilvēks, kas bez nosēšanās aplidojis pasauli gaisa balonā, uzskata - tas, ko mēs reizēm dēvējam par paradīzi, sasniedzams, nevis ejot caur ciešanåm, elli zemes virsū, bet gan turoties dvēseles līdzsvarā, ar labu prātu izzinot pasauli. Viña un līdzbiedra Braiena Džonsa gadu tūkstošu mijas celojums ap zemeslodi trauslajā aerostatā to pierāda.
•••
Jaunākais dēls man šodien labi pastrādāja ar ugunsdzēsēju mašīnu. Vectētiñš vēl precizēja, kurā vietā pareizi trepēm jābūt. :)
|
|
pasacījienāt
|
| Sat, 18. 07. 20
| |
12:36
|
|
Es negribu kādu, kas mani negrib. Es gribu kādu, kas mani grib. Kā dadzis acī (aizvakar mežā plavas pukjes un dadžus pat salasīju un ieliku vāzē uz virtuves galda), bet vinš atsakās skatīties. Baidās varbūt. Negrib zaudēt ieguldījumus? Kas zina! Es gribu, lai mani grib, mans vārds ir uguns, man vajag dzirksteles. Bez mīlestības negriež nazis ass. Virtuve ir haosā un netīra, jo man nav spēka, bet tā citādi virtuvi es mīlu, un kārtot man patīk. Palagi nav ne gari, ne īsi, visā visumā normāla izmēra, bet vajag nopirkt vai uzšūt jaunus, citādi kauns pat tajos gulēt. Vilks vinju vilks.
|
|
pasacījienāt
|
| Fri, 17. 07. 20
| |
11:39
|
|
Šodien domas skrien ātri, ātri, vēl ātrāk nekā zaķis var noskriet ezi. tabletes darbojas sadarbībā ar mammu dabu, viss notiek, Tagad jāmācās koncentrēties, tā ir mānijas fāze, bet nevajag mānijas, tās man ir apnikušas, es gribu strādāt, nevis mānijoties.
|
|
pasacījienāt
|
| Thu, 16. 07. 20
| |
10:21
|
|
Bruñurupucis. Ieraudzīju tādu figūriñu uz kamīna dzegas. Ak Dievs, tieši tā es šodien jūtos. Domas ir palēninåtas, atmiña bremzē. Lēni, bet droši es taustos uz priekšu izplatījumā.
|
|
pasacījienāt
|
| Tue, 14. 07. 20
| |
14:24
|
|
| Sun, 12. 07. 20
| |
17:36
|
|
| Wed, 08. 07. 20
| |
09:47
|
|
Lapsa. Vārna/Krauklis. Vilks. Briedis. Tīģeris.
|
|
pasacījienāt
|
| Mon, 06. 07. 20
| |
21:54
|
|
| Tue, 23. 06. 20
| |
13:00
|
|
| Tue, 16. 06. 20
| |
10:44
|
Viena no mantiņām, ar kuru viņš mani pievilināja, bija Zaratustra. Es burtiski dievināju Zaratustru, jo viņš gribēja pārspēt Dievu. Vēlāk izrādījās, ka vīrietis nemaz nebija Zaratustru lasījis, tikai gribējis lasīt un nebija varējis, jo izrādījās par sarežģītu. Man tas liekas jocīgi, jo viņš ir ļoti gudrs, turklāt viņa īpašumā toreiz bija arī ārkārtīgi bieza, smaga grāmata ar grūti sagremojamu dzeju angļu valodā. Tagad viņš uzskata, ka viņam ir zems angļu valodas līmenis. Laikam domāja to labot, sākot mācīties spāņu valodu. Bet kāda jēga, ja zina daudzas valodas visas zemā līmenī? Lai parunātu ar citiem cilvēkiem no sirds, ir jāzina kaut viena valoda ļoti labā līmenī.
Signāls klusums, signāls klusums. Ping.
Es neesmu tik gudra, lai tulkotu no TĀS valodas, tikai viens divu mēnešu programmēšanas kurss pirms miljons gadiem, turklāt noslēguma testā bija tie paši jautājumi, uz kuriem atbildes es biju iemācījusies no galvas. Nu tad man padomā ir daži kandidāti, kuri varētu man iemācīt krievu valodu, ar to man skolā galīgi negāja, jo mana mamma ienīst krievus, visvairāk jau tādus, kuri dzer, nestrādā, lamājas un sit sievietes vai bērnus.
|
|
pasacījienāt
|
| Mon, 15. 06. 20
| |
05:31
|
|
Es mīlu Kristu. Un Antikristu arī. Skolā mums 10. vai 11.klasē literatūras grāmatā bija ielikts kāds Ievas Melgalves teksts, vienu vai vairākas lappuses garš darbs, tā bija pirmā reize, kad redzēju viņas vārdu. Saturu un nosaukumu es neatceros, bet ļoti labi atceros, ka tas bija pilns ar bļ* vārdiem. Bet man patika. Varbūt tieši par spīti patika. Izrunāt es tos nevarēju, bet uzrakstīt varēju. Vai varbūt tāpēc patika, ka melot nedrīkst, pat galvā ne. Ap to laiku, varbūt mazliet pirms, varbūt mazliet pēc, man patika arī kāds puisis, kurš daudz tādus vārdus lietoja, un lietoja tos ar mīlestību. Protams, es viņam to nekad nepateicu un neesmu arī plānojusi to darīt, jo man liekas, ka viņš ir noresnējis, turklāt es uzskatu, ka īstam vīrietim ir jāsāk pirmajam. Es apmierināšos ar kosmosu. Tas būs pietiekami labs. Vai varbūt man vienkārši ļoti patika vārds Ieva. Ieva tas nozīmē rakstīt, Ieva tas nozīmē radīt. Visas manas draudzenes sauc Ieva, izņemot vienu. Kad es iepazinos ar Viņu, es parādīju Viņam dažus manus skricelējumus, un Viņš teica, ka tas esot līdzīgs Melgalves stilam un uzreiz iekaroja manu sirdi, tik ļoti, ka es pat nepamanīju, ka viņš to teica ar vienaldzību un vispār negrib ar mani spēlēties. Es gan šaubos, ka viņš domāja tos bļ* tekstus, jo tas jau bija stipri vēlāk un nebija vairs tik ļoti modē. Pa to laiku es jau biju paspējusi izlasīt stāstu par K. slepeno dzīvi birokrātijas labirintos un par kukaiņu pārvērtībām, bet par mirušajiem es izlasīju pēc tam. Grāmata par mirušajiem bija tik laba, ka neko pielikt, neko atņemt - nebija jēgas vairs rakstīt, viss jau bija pateikts, vai varbūt uzdots risināt. Biju satriekta, kad uzzināju, ka viņa ir šķīrusies no vīra. Nav liela māksla izšķirties, māksla ir palikt kopā. Tas pilnībā sagrāva manas ilūzijas, ka Melgalve ir liela māksliniece, līdz ar to, esmu jauna elka meklējumos.
|
|
32kvā |_| pasacījienāt
|
| Thu, 04. 06. 20
| |
16:58
|
|
Meklēju google darba vajadzībām vārdu savienojumu "mala persona" un meklētājs nezin kāpēc ieteica grāmatu par poliamoriju. Tas ir Antirubenis.
|
|
pasacījienāt
|
| Thu, 21. 05. 20
| |
10:30
|
|
trauksmes lēkmes ir pārgājušas, bērnus aizvedām uz dārziņu, tagad vēl vienīgais, kas pietrūkst, būtu satikt vismaz vienu vai divus cilvēkus nedēļā. Garākais teikums, ko šonedēļ esmu no kāda cilvēka dzirdējusi (ārpus ģimenes) ir šī rīta bērnudārza auklītes īsais komentārs, ka es esmu māmiņa, kas izskatās pēc mārītes (jo man bija melni pumpiņotas bikses). Sen nebiju dzirdējusi tik garu man veltītu teikumu no īsta, fiziska cilvēka. Godīgi sakot, sen arī nebiju vilkusi tīras drēbes. Bet nu derētu vismaz reizi nedēļā parunāt ar kādu cilvēku, teiksim, pusstundu.
|
|
3kvā |_| pasacījienāt
|
| Fri, 20. 03. 20
| |
01:01
|
|
Izlasīju romānu "Sestā sieva", dažas stundas no vāka līdz vākam. Visu lasīšanas laiku kaut kāda balstiņa mani nepārtrauca bakstīt: tu varētu uzrakstīt labāku grāmatu, tu varētu uzrakstīt labāku grāmatu, davai, davai. Otra balstiņa: Bet...., bet... bet....
|
|
13kvā |_| pasacījienāt
|
| Mon, 20. 01. 20
| |
17:06 - Kāpēc filozofiju studēt gribošie aizgāja uz teologiem vai psihologiem
|
Positivism and ordinary language analysis have long dominated, although they are on the decline and evidently being replaced by nothing.
The result was that no ordinary sensible person would find anything of interest in philosophy; and students looking for discussion of the meaning of life went elsewhere.
Dismissing science as Euro-centric oppression is now conventional wisdom in English and history department.
https://www.friesian.com/katz2.htm
|
|
pasacījienāt
|
| Wed, 03. 07. 19
| |
02:31
|
visu satinis
sešpadsmito reizi
šorīt es, virsaitis, kukaiņmodos
aicinu visus drīz mēs kukaiņmodīsimies
|
|
pasacījienāt
|
| Tue, 15. 01. 19
| |
21:39
|
Naktī viņš pamodās un pusmiegā kaut ko murmināja par šļūkšanu.
- Šļūc pa kreisi!, - es sadusmojos.
- Nē!! - viņš negaidīti enerģiski iebilda. - Pa labi! -
Es ļoti nopriecājos: - Šļūc uz manu pusi! -
- Uz augšu, - viņš secināja, it kā apskatījies un lietišķi novērtējis savu stāvokli. [Bedrē, es esmu bedrē.] Pagriezās un atkal aizmiga.
|
|
pasacījienāt
|
| Sun, 20. 05. 18
| |
20:28 - Citu sieviešu dzīves IV
|
Ariadna Lindgren (Sakss) (deceased).
Dzimšanas datums: 00.00.1919
Tēvs: Pauls Sakss
----------------
Izsūtījumā Ariadna apprecējās un viņai piedzima meita un divi dēli. Kad sākās reabilitācijas, Ariadna Lindgrena bija viena no pirmajām, kas atgriezās. Tiesa gan – invalīda ratiņos, jo kājas bija bezcerīgi sakropļotas. Un notika kaut kas padomju okupācijas iekārtai pārsteidzošs – viņai atdeva Ķempju muižu, kurā brīvvalsts laikā kopā ar tēvu un māsu bija dzīvojusi. Bet tā kā bez naudas ar to graustu neko nevarēja iesākt, tika panākta vienošanās, ka muižu atdeva sovhozam, bet Ariadnai Lindgrenai Rīgā piešķīra nelielu dzīvoklīti Sarkandaugavā un saremontēja muižas dārznieka mājiņu, kur vasarās viņa dzīvoja pati un varēja arī īrniekus izmitināt. Pati Ariadna tur sēdēja saulē ratiņkrēslā pie galda, klabinādama rakstāmmašīnu. Viņa tulkoja dažādas grāmatas un rakstus no spāņu valodas. Pieprasījums viņai bija no daudzām izdevniecībām.
Par to raksta arī "Latvju mūzika" 1988.gadā: "Ir jāpiemin baigā gada jūnija naktis, kad čekisti meklēja arī Paulu Saksu un viņa ģimenes locekļus. Liktenīgā brīdī viņam ar otro sievu Irmu laimējās iebēgt Līgatnes gravā, turpat pie mājas, un sagaidīt vāciešus. Bet abas Saksa meitas no viņa pirmās laulības ar Mēriju čekisti izveda. Jaunākā — 19 gadu vecā Jogita - konservatorijas audzēkne arfas klasē pirmā izsūtījuma gadā ziemā Krasnojarskā mirusi. Otra Ariadna — 22 gadus veca, mākslas akadēmijas audzēkne, pēc 16 smaga darba gadiem Vorkutā, ar Saksu palīdzības saiņu sūtījumiem ceļa naudas sagādei, Hruščova laikā atbrīvota un ar sabojātu veselību atgriezusies Rīgā, kur pēc dažiem gadiem mirusi.
----------------
Pirms nedēļas manās rokās pilnībā nejauši - pat pārsteidzoši nejauši - nonāca grāmata "Nāve - tās nav beigas", ko-autors Nils Sakss, kaut nu tie būtu kādi jauni apvāršņi, par šo rakstnieku neko agrāk nebiju dzirdējusi. Grāmatu pašu gan nelasīju, nebija ne garīgā, ne fiziskā spēka. Visu laiku tā nāve. Kaut ko par dzīvi, lūdzu. Šodien braucu cauri Līgatnes ciemam. Saule un egļu meži. Kaut kur ēnā smaida sieviete ar rakstāmmašīnu.
Write 4 all. Permanent. Laime, Prieks, Weiksme.
|
|
1kvā |_| pasacījienāt
|
| Wed, 16. 05. 18
| |
14:00 - Par raganu prāvām un ctulhu
|
Uzmanīgi ar vilkačiem. Ar vilkačiem apieties prot tikai raganas. Vilkačiem ir divējāda daba. Dažreiz viņi kļūst neuzmanīgi un bīstami. Viņus jāprot valdīt.
- Jāaizvāc prom tie stikli! - viņš dusmīgi teica. - Stikli ir bīstami priekš bērniem!
Es atviegloti izelpoju. Vai es esmu līdzīga Bellai? "Tātad man nekas nedraud. Sikspārņi ir tikai sikspārņi, nekas vairāk. Es vairs neesmu bērns. Stikli man nav bīstami. Man tikai trūkst mazliet praktisko iemaņu. Esmu jauna šajā mošķu pasaulē. Bet viņš iemācīs."
- Vai tev nav sāpīgi sagriezties ar stikliem? - es prasīju. Viņam visa plauksta bija noplūdusi ar asinīm, kamēr viņš ar skoču laboja caurumus stikla siltumnīcā.
-Nē, - viņš dusmīgi atcirta. -Es vienkārši redzu sarkanu krāsu.
|
|
pasacījienāt
|
| Fri, 11. 05. 18
| |
14:02 - No pārmaiņām nav jābaidās?
|
No pārmaiņām nav jābaidās
No pārmaiņām nav jābaidās
No pārmaiņām nav jābaidās
No pārmaiņām nav jābaidās
Par pārmaiņām ir jāpriecājas
Par pārmaiņām ir jāpriecājas
Par pārmaiņām ir jāpriecājas
Par pārmaiņām ir jāpriecājas
Par pārmaiņām ir jāpriecājas
|
|
pasacījienāt
|
| Thu, 19. 10. 17
| |
12:49 - Fragmentiņš. 1929.g. Anglija
|
Olive was reading a book about the future, when babies
would be bred in bottles, and women would be ‘immu-
nized’.
’Jolly good thing too!’ she said. ‘Then a woman can live
her own life.’ Strangeways wanted children, and she didn’t.
’How’d you like to be immunized?’ Winterslow asked
her, with an ugly smile.
’I hope I am; naturally,’ she said. ‘Anyhow the future’s
going to have more sense, and a woman needn’t be dragged
down by her FUNCTIONS.
’Perhaps she’ll float off into space altogether,’ said Dukes.
'I do think sufficient civilization ought to eliminate a lot
of the physical disabilities,’ said Clifford. ‘All the love-business
for example, it might just as well go.
I suppose it would if we could breed babies in bottles.’
’No!’ cried Olive. ‘That might leave all the more room for
fun.’
’I suppose,’ said Lady Bennerley, contemplatively, ‘if the
love-business went, something else would take its place.
Morphia, perhaps. A little morphine in all the air. It would
be wonderfully refreshing for everybody.’
’The government releasing ether into the air on Satur-
days, for a cheerful weekend!’ said Jack. ‘Sounds all right,
but where should we be by Wednesday?’
’So long as you can forget your body you are happy,’ said
Lady Bennerley. ‘And the moment you begin to be aware of
your body, you are wretched. So, if civilization is any good,
it has to help us to forget our bodies, and then time passes
happily without our knowing it.’
’Help us to get rid of our bodies altogether,’ said Win-
terslow. ‘It’s quite time man began to improve on his own
nature, especially the physical side of it.’
|
|
pasacījienāt
|
| Tue, 10. 11. 15
| |
17:17 - Piedzērušies ļautiņi bez žēlastības nospārda kaiju
|
Meditatīva dziesmiņa pa rādionabu, kamēr es braucu mašīnā pie zobārsta
Llega ya la noche roen los huesos del festejo
Roban la piñata y se revuelcan en el suelo
Saco mi pistola y disparo hacia el cielo
Cae una gaviota y la pateamos sin consuelo
Todo el mundo cae, las muchachas se han dormido
Huele a trapiche y a cangrejo podrido
¡Cerdos comensales han comido en exceso!
Yo descontrolado los pateo y los condeno
Los borrachos se ponen a actuar
Manosean muchachas, beben más
Una llama crece en mi interior
Con el whisky falso del folclor
Ya no veo nada, me voy a matar
Me duele el estómago y me voy a vomitar
|
|
pasacījienāt
|
| Sat, 03. 10. 15
| |
23:27 - Spānija
|
Izbraucām noguruši, atbraucām noguruši. Lidmašīna, izīrēta mašīna, patapināts dzīvoklis, daudz šoseju, lidmašīna. Kalnu takas un tūrisma vietas, kurās es jau biju bijusi kopā ar dažādiem cilvēkiem, pilnīgi redzēju viņu ēnas ejam mums blakus, vietējās šosejas, pa kurām es biju kādreiz vadījusi mašīnu, vilciena pieturas, kurās biju iekāpusi un izkāpusi, tirdzniecības centri, kuros biju iepirkusies, birojs, kurā biju strādājusi, suma y sigue. Liekas, es savam vīram liku 3 nedēļās izdzīvot vismaz 4 gadus no manas iepriekšējās dzīves. Tas ir kā grauzt citronu, tā vietā, lai lēnām sūktu divus litrus citronu limonādes. Pirms braukšanas ilgi apdomāju, ka it kā būtu pareizi sazināties ar savu ex un satikties uz kafiju, jo mēs taču it kā esam (?) draugi (vai ievilkt pilnvērtīgu ķeksi savā biogrāfijā, kā vēl vienu apskates objektu?), vai vismaz pateikt, ka es braucu turp, lai viņš to zinātu, bet tad es sapratu, ka pašlaik mēs esam tik ļoti atšķirīgi, ka mani nemaz neinteresē, kā viņam iet, ka es īstenībā nevēlos veltīt viņam pat ne piecas minūtes, lai sarakstītu ziņojumu, kur nu vēl, apžēliņ, veselu stundu kafejnīcā tēlotā interesē pieklājīgi māt ar galvu.
Un turiene bija gandrīz tāda pati, kādu es to atstāju pirms 3 gadiem. Atšķiras tikai nianses. Nikanors vairs nav vecpuisis, viņš pametis šķirnes suņu audzēšanas nodarbi un apjozies ar sievieti un bērnu, darbu finanses uzlabojušās, un viņš izremontējis mājiņu pakalnā. Bet viss cits ir tik ļoti līdzīgs, žesti, manieres, dzīvesveids, neticamā braukāšana ar mašīnu turpu šurpu desmitreiz dienā, viena darbība pēc otras, braukāšana uz Madridi, wassapošana, pusdienošana ar kolēģiem, izredzētie kolēģi ir tie paši, kas bija, runā tāpat kā toreiz, manu iesākto darbu turpina Ana, viņa izmanto to pašu manis izveidoto ekseli, tikai nomainījusi krāsas, nav nākusi klāt neviena pati kolonna!, Anai vairs nav melni mati, bet blondi, Vikijai savukārt, vairs nav blondi mati, bet melni. Bārs blakus manai kādreizējai dzīvesvietai ir mainījis nosaukumu, samazinājis ēdienu piedāvājumu un paaugstinājis cenas. Šosejas saucas tāpat, krustojas cita ar citu tāpat, tikai vienai no tām, AS-17, ir pabeigts remonts un paaugstināts ātruma limits. Galvaspilsētā joprojām septembrī ir pilsētas svētki, un sestdienas vakara skatuve uzstādīta tajā pašā vietā. Maksas stāvvieta, kur joprojām pielec klāt izveicīgs puisis, kuram es vienkārši atstāju auto atslēgas. Mazs skatlogs, uz kura ir joprojām tas pats uzraksts, ka bikses tiks atšūtas par 5 eur stundas laikā. Bet kafejnīcā netālu no biroja gaišmatainā viesmīle mani atpazina un pasveicināja, cuanto tiempo por aquí!
Kad bijām izstaigājuši lielāko daļu no man man zināmajām pastaigu takām (Arrudos, Pista de Wamba, Lagos de Covadonga, Sta. Maria del Mar, Bayas), ietērpāmies hidrotērpos un nošļūcām pa kalnu strauta akmeņiem (barranquismo), ar gidu no piedzīvojumu atrakciju firmas "Jaire Aventuras", sanāca maz iet, bet daudz salt un daudz lēkt ūdenī no lieliem augstumiem. Un tajā pēcpusdienā aizgājām līdz "Olla de San Vicente", pie Dobras upes, vieta, kuras eksistence man likās neiespējama. Es pat varētu ticēt, ka tādas vietas eksistē tikai fotošopa fantāzijās vai Avatar tipa filmās, un man mazliet bija jāmaina savas domas par spāņiem.
Turpceļā nakšņojām Sorijā, atpakaļceļā Logronjo. Bijām pie Gugenheima muzeja, un tur es visspēcīgāk apzinājos, ka mani vairs neinteresē ēkas, celtnes, pieminekļi, baznīcas, ja vien tam nav kāda sakara ar mani pašu. Logronjo mazā baznīca man patika, jo tur visās malās pa skatienam bija atstāti uz apceri uzvedinoši teksti, un tas bija tik mīļi un jauki, jo, kad Dievs ir miris, tad ir tā pliki un vientuļi, un ir labi, ka kāds pasaka - bet var arī nebūt pliki un vientuļi, un vari arī neskriet no vienas baznīcas uz citu, no viena Gugenheima uz citu.
Atbraucu atpakaļ, bet joprojām redzu to pašu, ko pirms izbraukšanas, miljons darbiņu, kurus darīt.
|
|
1kvā |_| pasacījienāt
|
| Mon, 07. 09. 15
| |
17:39 - Gājputni ar Lielajām Cerībām
|
|
"Rudens nāk kā kuilis rūkdams." Un mēs kā gājputniņi ceram izbēgt no Dzīves Prōzas, dodoties lielā un episkā Ceļojumā, kura laikā noteikti iemācīsimies, kā citu gadu vislabāk izlavierēt un izdejot cauri sapuvušām plūmēm, pielāčotām grīdām, sliktam krāna ūdenim, ātraudzīgiem zālājiem, kurmjiem, malkas grēdām, malkas katliem, skursteņiem, spītīgām lēkājošām veļasmašīnām, aizkrautām garāžām, sarūsējušiem jumtiem, milzu kļavām, radiem, kaimiņiem, negulētām naktīm, VID atskaitēm, ikdienišķām ķermeņa atkarībām no ēdiena un pieskatāmām piecgadīgām meitenēm, kuras jautā, kāpēc es nenomazgāju virtuvē logus. Jo tam visam vajadzētu varēt izlavierēt un izdejot cauri. Lai kā pierādījums kalpo tā sega, kura ārā uz veļas šņores nupat salija, kamēr es apdomāju dzīves dzejiskuma trūkumu.
|
|
pasacījienāt
|
| Fri, 04. 09. 15
| |
09:41 - 3
|
|
Tagad dzeru pa trim baldriāņu tabletēm. Tad nakts vidū kāds ar cirvja trulo galu iebelž pa galvu, un es samiegojos. Cenšos domāt, ka tā ir tikai spēle, nav par ko uztraukties, nav par ko raizēties, un vispār - kāda tam nozīme, vai es šoreiz izgulēšos vai nē? kāda tam nozīme, vai mana dzīve būs perfekta vai nē?, un tomēr sajūtas ir tik nožēlojami īstas.
|
|
pasacījienāt
|
| Thu, 13. 08. 15
| |
13:03 - Bērni pūces pārvērš par cīruļiem
|
Nemaz neatceros, vai šodien ir trešdiena vai ceturtdiena. Mans jaunais es ceļas 05.00 no rīta, katru rītu, pēc pirmās modinātāja iepīkstināšanās (nekādu vairs modinātāju 05.02, 05.06 un 05.32), uzreiz eju ārā ātrā gaitā apsoļot apkārt tuvējam kvartālam vai mazliet paskriet nepārģēbjoties sporta kostīmā, krūze kafijas vai vienkārši krūze auksta piena, ar jebko ēdamu, kas pagadījies pa rokai jau gatavs, pie datora strādāt un ik pa laikam ausīties, pēc vajadzības šūpināt bērnu vai iemānīt viņam kaut ko mutē tā, lai nepamostas, lai neapmetas riņķī apkārt uz vēdera, kad pienāk īstais celšanās laiks, tad sākas diena, kurā es nekad neapstājos, neapstājos, jo tas būtu mans gals, neapstājos, līdz vakarā 22.00 eju gulēt. Naktīs esmu ļoti tramīga, dažreiz ir drausmīgi, citreiz skumji vai dusmīgi, galvā visu laiku skan "no 22.00 līdz 05.00 ir 7 stundas, bet no 02.00 līdz 05.00 ir tikai 3 stundas", bet tad 05.00 iepīkstas modinātājs, un nakts paliek pagātnē - sākam visu no jauna.
Jo es gribu būt priecīga un varoša, un nekad neskatīties uz citu cilvēku nagu melnumiem. Kā All Bran reklāmās.
|
|
1kvā |_| pasacījienāt
|
| |
06:52 - Zāģi
|
|
Ja es vēlos nozāģēt padsmit augļu kokus, kas katru gadu ražo vairākas tonnas sapuvušu ābolu un plūmju, man vispirms ir jāzāģē savu mammu - ja vien es negribu, ka viņa visu atlikušo mūžu zāģētu mani. Un zāģēt viņa prot.
|
|
4kvā |_| pasacījienāt
|
| Sun, 19. 04. 15
| |
22:42 - Tā ir tikai spēle!
|
Nu kā lai nesajūsminās par Imantu Ziedoni atkal, atkal un atkal?
"Pa virsu, pa virsu.
Pa virsu galdiem. (Mēs nezinām, kas ir atvilktnēs, mēs nezinām.)
Pa virsu vizma (cik dziļa ir upe, mēs nezinām), un putas pa virsu (mēs nezinām, cik krūzē ir alus).
Pa virsu es mīlēju tevi, pa virsu, un bērni dzimst un aug, smeļ bļodā pa virsu un aiziet skolā - pa virsu.
Pa virsu pilieni lēkā, aug peļķes un aizsalst, un atkūst, mēs sējam pa virsu, un uzdīgst pa virsu un uzaug.
Bet aiziet - pa kurieni aiziet?
Ak, aiziet arī pa virsu! Tie divi metri dziļumā neko nenozīmē. Pa virsu."
|
|
2kvā |_| pasacījienāt
|
| Thu, 06. 11. 14
| |
13:08 - Sapnis
|
|
Šorīt sapnī redzēju, ka bērns bija uz brītiņu izlīdis ārā no manis, lai paskatītos apkārt, tā, it kā tas būtu normāli - ik pa brītiņam izlīst un pačekot, kas jauns, pagrozīt galviņu, pabrīnīties un tad ielīst atpakaļ, jo vēl nav pienācis laiks, un nabas saite vēl pulsē dzīva. Kad pamodos, sapratu, ka this is for real, tiešām pēdējais laiks sākt iepirkt bērnu mantas. Būs jāspēlē māmiņa.
|
|
pasacījienāt
|
| |
12:43 - Spēlītes
|
"Spēlēt māju" ir burvīgs izteiciens.
Man nepāriet sajūta, ka es šad tad spēlēju pieaugušajos, spēlēju māju, dažreiz - spēlēju sievieti. Spēlējos tad, kad uznāk enerģija. Pārējā laikā eksistēju kā Cilvēks (nekatrā dzimtē un nenoteiktā vecumā).
Kad taisu ēst, tad spēlēju mājās un spēlēju sievieti, kad uzvelku kleitu un zeķubikses, tad spēlēju sievieti un "pieaugušajos". Kad braucu mašīnā pie stūres vai samaksāju kādu rēķinu, tad spēlēju "pieaugušajos". un tā tālāk :) Nekad nepāriet šī neīstuma un neparastuma sajūta, kas rodas spēlēs.
|
|
pasacījienāt
|
| Tue, 21. 10. 14
| |
09:44 - Citu sieviešu dzīves III - Sievietēm vārdā Leonora nekad nevajadzētu pīties ar literātiem
|
1845: Edgaras Alans Po publicē "Kraukli". Par mirušo Leonoru, ja atceramies.
1909: Antonio Mačado apprecas ar 16-gadīgu meiteni Leonora.
Kas ar viņu notika? Protams! Pēc trim gadiem bija mirusi no tuberkulozes.
|
|
pasacījienāt
|
|
|
|