Bērni pūces pārvērš par cīruļiem
Nemaz neatceros, vai šodien ir trešdiena vai ceturtdiena. Mans jaunais es ceļas 05.00 no rīta, katru rītu, pēc pirmās modinātāja iepīkstināšanās (nekādu vairs modinātāju 05.02, 05.06 un 05.32), uzreiz eju ārā ātrā gaitā apsoļot apkārt tuvējam kvartālam vai mazliet paskriet nepārģēbjoties sporta kostīmā, krūze kafijas vai vienkārši krūze auksta piena, ar jebko ēdamu, kas pagadījies pa rokai jau gatavs, pie datora strādāt un ik pa laikam ausīties, pēc vajadzības šūpināt bērnu vai iemānīt viņam kaut ko mutē tā, lai nepamostas, lai neapmetas riņķī apkārt uz vēdera, kad pienāk īstais celšanās laiks, tad sākas diena, kurā es nekad neapstājos, neapstājos, jo tas būtu mans gals, neapstājos, līdz vakarā 22.00 eju gulēt. Naktīs esmu ļoti tramīga, dažreiz ir drausmīgi, citreiz skumji vai dusmīgi, galvā visu laiku skan "no 22.00 līdz 05.00 ir 7 stundas, bet no 02.00 līdz 05.00 ir tikai 3 stundas", bet tad 05.00 iepīkstas modinātājs, un nakts paliek pagātnē - sākam visu no jauna.
Jo es gribu būt priecīga un varoša, un nekad neskatīties uz citu cilvēku nagu melnumiem. Kā All Bran reklāmās.