trauksmes lēkmes ir pārgājušas, bērnus aizvedām uz dārziņu, tagad vēl vienīgais, kas pietrūkst, būtu satikt vismaz vienu vai divus cilvēkus nedēļā. Garākais teikums, ko šonedēļ esmu no kāda cilvēka dzirdējusi (ārpus ģimenes) ir šī rīta bērnudārza auklītes īsais komentārs, ka es esmu māmiņa, kas izskatās pēc mārītes (jo man bija melni pumpiņotas bikses). Sen nebiju dzirdējusi tik garu man veltītu teikumu no īsta, fiziska cilvēka. Godīgi sakot, sen arī nebiju vilkusi tīras drēbes. Bet nu derētu vismaz reizi nedēļā parunāt ar kādu cilvēku, teiksim, pusstundu.