Tue, 22. 07. 14
| |
15:10 - Citas būtnes un es
|
Cik bezgala neparasta ir apziņa, ka es tagad esmu divi vienā, prātam un apziņai ir iespējas piedzīvot vientulību, bet ķermenim vairs ne. Un vēl neparastāk ir tas, ka teorētiski tas nav nekas neparasts, tā sievietes ir ierīkojusi daba, viss notiek. Bet vai tomēr tas nav kaut kā creepy? Kaut kas tev aug iekšpusē?
Vispār oksitocīns ir vēl viens brīnišķīgs dabas izgudrojums, tagad man tā ir daudz, bet pēc kādiem mēnešiem pēc visiem dabas likumiem būtu jānotiek oksitocīna eksplozijai.
|
|
2kvā |_| pasacījienāt
|
| Wed, 04. 06. 14
| |
09:44 - Citas sievietes un es
|
Vārgajās, bālajās, nerunājošajās berenikās sevi es neredzu. Nodomāju, ka es evolūcijas ceļā drīzāk gribētu evolucionēt hmm, vairāk uz kaut ko tādu kā Lara Krofta vai Čārlija eņģēļi-neģēļi, bet nē - arī nē. Skaistas un izveicīgas, un tomēr - prastas algotnes.
Šķirstīju atmiņu vācelīti, šķirstīju.. nu neatcerējos, ka vispār jebkad būtu lasījusi/skatījusies filmas par tādām citu sieviešu dzīvēm, uz kādām es gribētu tiekties, ne reālajā pasaulē, ne romānos. Kaut kā skumji pat, nav pat ko apbrīnot un uz ko iet.
Vai tik diskriminācija vēl joprojām nerit pilnā sparā, vīriešu tēli ir daudz nostrādātāki un interesantāki nekā sieviešu.
Tad atcerējos tomēr vienu sievieti, tiesa gan, viņa bija tikai romāna varone. Leopoldosa Alasa Klarina romāns "Reģente", Ana Ozores. Viņa lasīja grāmatas un uztvēra mežus. Viņa mētājas starp kaislīgi šķīstu reliģisku misticismu (savienoties ar Dievu/Visumu) un romantisku miesaskāri (kas dziļākajā būtībā ir viens un tas pats), 19. gs. šīs noslieces bija grūti savienot, un tāpēc viņa briesmīgi mocījās. Un protams, viņa morāli izolējās no vietējās sabiedrības, kas vai nu domāja tikai par seklām un jēlām izklaidēm vai arī bija dievticīgi vissausākajā paveidā. Viņa bija vientuļa, jo viss, ar ko parasti nodarbojas sabiedrība un viss tās diskurss ir irrelevant un vai nu melīgs, vai garlaicīgs.(un manuprāt, mūsdienās tas pa lielam nav mainijies, viss ir tāpat kā 19. gs. vai pat vēl bēdīgāk). Ā, un viņa piekrāpa savu vīru - viņš bija jauks cilvēks, bet cigāru izsmēķēja tikai līdz pusei, un sievieti izmīlēja tikai līdz pusei. Uz mežu viņš gāja, nevis lai būtu Visuma antena, bet lai pamedītu dzīvnieciņus. Bet tā kā viņa mētājās starp garu un miesu, tad arī savā krāpšanā viņa mētājās starp garīdznieku un donžuānu.
Izdomāts romāna tēls? Bet psiholoģiski tik smalki autors viņu izstrādājis, ka šķiet aptaustāma.
Jā, es varētu paņemt Anu Ozores, plus drusciņ liktu viņai paskraidīt, papeldēt, pabraukāties ar velo, palēkāt vai paņemt pistoli.
P.S. atcerējos, ka vēl man patika Meitene ar pērļu auskaru. Varbūt vaina nav sieviešdiskriminācijā, bet drizāk tajā, ka par maz uzzinu un par daudz aizmirstu.
|
|
1kvā |_| pasacījienāt
|
| Mon, 02. 06. 14
| |
19:51 - Citu sieviešu dzīves II - It was many and many a year ago, In a kingdom by the sea
|
Šis portrets esot uzgleznots pēc viņas līķa.
Daiļas sievietes nāve - poētiskākā tēma, kas vien var būt, tā esot teicis Edgars Alans Po.
Virginia Eliza Clemm Poe. Viņa sieva un īsts viņa stāstu un dzejoļu iemiesojums dzīvē (un nāvē). Jau sākot ar to, ka viņa bija skaista un bāla sieviete, kas saslima un nomira jauna. Viņa bija viņa māsīca. Viņas vīrs ļoti sēroja par viņas nāvi un pēc tam nodzīvoja tikai dažus gadus. Viņa apprecējās 13 gadu vecumā, bet viņš viņu jau bija nolūkojis krietni, krietni agrāk un bija gaidījis, kamēr nedaudz paaugsies. Daži apgalvo, ka viņa pēc tam tā arī palikusi jaunava, Virginia virgin. Daži apgalvo, ka E. A. Po viņu iedzinis kapā, lai varētu uzrakstīt Kraukli un Annabel Lee, bet man liekas, ka tā nav taisnība.
Es iztēlojos šo jauno sievieti līdzīgu vārgajai Berenikai, kas "patiesībā ir apspiesta un visā stāstā nepasaka ne vārda. viņas vienīgais mērķis, tāpat kā citiem šī autora sieviešu tēliem, ir būt skaistai un nomirt."
|
|
2kvā |_| pasacījienāt
|
| Tue, 20. 05. 14
| |
09:10 - Citu sieviešu dzīves
|
Piedzimusi kādā nomaļā Salvadoras pilsētiņā (jā, tur, nezināmajā Centrālamerikas daļā), sieviete vārdā Consuelo de Saint-Exupéry 25 gadu vecumā bija jau divu vīru atraitne, no kuriem pēdējais bija slavens un bagāts (un tobrīd jau pavecs) Gvatemalas izcelsmes rakstnieks Enrique Gomez Carrillo. Pa 25 gadiem viņa bija paspējusi studēt Kalifornijā, Mehiko un Parīzē, un tad pārvācās uz Argentīnu, kur apprecējās ar Antoine de Saint-Exupéry.
Laulība ar Antuānu bija vētraina, jo viņš bija neuzticīgs bohēmietis, kas lidinājās apkārt pa pasauli riskantās lidmašīnās. Tomēr viņa esot bijusi viņa pieradinātā roze, kas nelīdzinājās citām rozēm.
Arī Antuānu viņa pārdzīvoja. (3x atraitne)
|
|
pasacījienāt
|
| Tue, 22. 04. 14
| |
12:24 - mežā bija lapiņa
|
|
|
|
|
