Spānija
Izbraucām noguruši, atbraucām noguruši. Lidmašīna, izīrēta mašīna, patapināts dzīvoklis, daudz šoseju, lidmašīna. Kalnu takas un tūrisma vietas, kurās es jau biju bijusi kopā ar dažādiem cilvēkiem, pilnīgi redzēju viņu ēnas ejam mums blakus, vietējās šosejas, pa kurām es biju kādreiz vadījusi mašīnu, vilciena pieturas, kurās biju iekāpusi un izkāpusi, tirdzniecības centri, kuros biju iepirkusies, birojs, kurā biju strādājusi, suma y sigue. Liekas, es savam vīram liku 3 nedēļās izdzīvot vismaz 4 gadus no manas iepriekšējās dzīves. Tas ir kā grauzt citronu, tā vietā, lai lēnām sūktu divus litrus citronu limonādes. Pirms braukšanas ilgi apdomāju, ka it kā būtu pareizi sazināties ar savu ex un satikties uz kafiju, jo mēs taču it kā esam (?) draugi (vai ievilkt pilnvērtīgu ķeksi savā biogrāfijā, kā vēl vienu apskates objektu?), vai vismaz pateikt, ka es braucu turp, lai viņš to zinātu, bet tad es sapratu, ka pašlaik mēs esam tik ļoti atšķirīgi, ka mani nemaz neinteresē, kā viņam iet, ka es īstenībā nevēlos veltīt viņam pat ne piecas minūtes, lai sarakstītu ziņojumu, kur nu vēl, apžēliņ, veselu stundu kafejnīcā tēlotā interesē pieklājīgi māt ar galvu.

Un turiene bija gandrīz tāda pati, kādu es to atstāju pirms 3 gadiem. Atšķiras tikai nianses. Nikanors vairs nav vecpuisis, viņš pametis šķirnes suņu audzēšanas nodarbi un apjozies ar sievieti un bērnu, darbu finanses uzlabojušās, un viņš izremontējis mājiņu pakalnā. Bet viss cits ir tik ļoti līdzīgs, žesti, manieres, dzīvesveids, neticamā braukāšana ar mašīnu turpu šurpu desmitreiz dienā, viena darbība pēc otras, braukāšana uz Madridi, wassapošana, pusdienošana ar kolēģiem, izredzētie kolēģi ir tie paši, kas bija, runā tāpat kā toreiz, manu iesākto darbu turpina Ana, viņa izmanto to pašu manis izveidoto ekseli, tikai nomainījusi krāsas, nav nākusi klāt neviena pati kolonna!, Anai vairs nav melni mati, bet blondi, Vikijai savukārt, vairs nav blondi mati, bet melni. Bārs blakus manai kādreizējai dzīvesvietai ir mainījis nosaukumu, samazinājis ēdienu piedāvājumu un paaugstinājis cenas. Šosejas saucas tāpat, krustojas cita ar citu tāpat, tikai vienai no tām, AS-17, ir pabeigts remonts un paaugstināts ātruma limits. Galvaspilsētā joprojām septembrī ir pilsētas svētki, un sestdienas vakara skatuve uzstādīta tajā pašā vietā. Maksas stāvvieta, kur joprojām pielec klāt izveicīgs puisis, kuram es vienkārši atstāju auto atslēgas. Mazs skatlogs, uz kura ir joprojām tas pats uzraksts, ka bikses tiks atšūtas par 5 eur stundas laikā. Bet kafejnīcā netālu no biroja gaišmatainā viesmīle mani atpazina un pasveicināja, cuanto tiempo por aquí!

Kad bijām izstaigājuši lielāko daļu no man man zināmajām pastaigu takām (Arrudos, Pista de Wamba, Lagos de Covadonga, Sta. Maria del Mar, Bayas), ietērpāmies hidrotērpos un nošļūcām pa kalnu strauta akmeņiem (barranquismo), ar gidu no piedzīvojumu atrakciju firmas "Jaire Aventuras", sanāca maz iet, bet daudz salt un daudz lēkt ūdenī no lieliem augstumiem. Un tajā pēcpusdienā aizgājām līdz "Olla de San Vicente", pie Dobras upes, vieta, kuras eksistence man likās neiespējama. Es pat varētu ticēt, ka tādas vietas eksistē tikai fotošopa fantāzijās vai Avatar tipa filmās, un man mazliet bija jāmaina savas domas par spāņiem.

Turpceļā nakšņojām Sorijā, atpakaļceļā Logronjo. Bijām pie Gugenheima muzeja, un tur es visspēcīgāk apzinājos, ka mani vairs neinteresē ēkas, celtnes, pieminekļi, baznīcas, ja vien tam nav kāda sakara ar mani pašu. Logronjo mazā baznīca man patika, jo tur visās malās pa skatienam bija atstāti uz apceri uzvedinoši teksti, un tas bija tik mīļi un jauki, jo, kad Dievs ir miris, tad ir tā pliki un vientuļi, un ir labi, ka kāds pasaka - bet var arī nebūt pliki un vientuļi, un vari arī neskriet no vienas baznīcas uz citu, no viena Gugenheima uz citu.

Atbraucu atpakaļ, bet joprojām redzu to pašu, ko pirms izbraukšanas, miljons darbiņu, kurus darīt.