Institūcijas dzīve
Gribas rakstīt. Bet domas paklīdušas kā bailīgas avis.
Dzīve vispirms bija mistērija, pēc tam pienākums un traģēdija, jo man ir paradums iztēloties visļaunāko. Gribas rakstīt virtuozi, bet kas tad dos. Viss ir jānopelna. Vai visi var būt dzimuši tādā ģimenē kā Džeralds Darels? Atradu vēl vienu viņa grāmatu. Kaut viņš būtu uzrakstījis simtiem tūkstošu grāmatu. Varbūt ir laiks bērnus un sevi aizvest uz baznīcu. Jauno psihiatru (psihiatri zina, kā kļūt laimīgiem, mierīgi un ar labu prātu izzinot pasauli) sauc Pilders. Sākumā es mēdzu pārteikties: Vilders. Un domāju gan par kaut ko mežonīgu, gan par Pilze. Iztēlojos lielu sēni, kas man aug no krūtīm un klusi čukst par Dievu kaut ko, klusi, maigi, dziedoši. Also, man ir vīrs. Un es lasu Annas Brigaderes stāstus. Pukstu, ka garlaicīgi, taču turpinu lasīt, jo vārdi ir garšīgi, lēni sagremojami.

Monte Kristo es aizdevu pacientei, kurai to bija izrakstījis Pilders. (Un viņa darot visu, ko viņš iesaka). Man Monte Kristo vairs nav vajadzīgs, pat ja es tomēr to gluži vēl nezinu no galvas. Ja nu kas, man taču paliek vēl viens eksemplārs spāņu valodā. San Jordi dienas dāvana no novēlojušamies mīlētāja.