Es mīlu Kristu. Un Antikristu arī. Skolā mums 10. vai 11.klasē literatūras grāmatā bija ielikts kāds Ievas Melgalves teksts, vienu vai vairākas lappuses garš darbs, tā bija pirmā reize, kad redzēju viņas vārdu. Saturu un nosaukumu es neatceros, bet ļoti labi atceros, ka tas bija pilns ar bļ* vārdiem. Bet man patika. Varbūt tieši par spīti patika. Izrunāt es tos nevarēju, bet uzrakstīt varēju. Vai varbūt tāpēc patika, ka melot nedrīkst, pat galvā ne. Ap to laiku, varbūt mazliet pirms, varbūt mazliet pēc, man patika arī kāds puisis, kurš daudz tādus vārdus lietoja, un lietoja tos ar mīlestību. Protams, es viņam to nekad nepateicu un neesmu arī plānojusi to darīt, jo man liekas, ka viņš ir noresnējis, turklāt es uzskatu, ka īstam vīrietim ir jāsāk pirmajam. Es apmierināšos ar kosmosu. Tas būs pietiekami labs. Vai varbūt man vienkārši ļoti patika vārds Ieva. Ieva tas nozīmē rakstīt, Ieva tas nozīmē radīt. Visas manas draudzenes sauc Ieva, izņemot vienu. Kad es iepazinos ar Viņu, es parādīju Viņam dažus manus skricelējumus, un Viņš teica, ka tas esot līdzīgs Melgalves stilam un uzreiz iekaroja manu sirdi, tik ļoti, ka es pat nepamanīju, ka viņš to teica ar vienaldzību un vispār negrib ar mani spēlēties. Es gan šaubos, ka viņš domāja tos bļ* tekstus, jo tas jau bija stipri vēlāk un nebija vairs tik ļoti modē. Pa to laiku es jau biju paspējusi izlasīt stāstu par K. slepeno dzīvi birokrātijas labirintos un par kukaiņu pārvērtībām, bet par mirušajiem es izlasīju pēc tam. Grāmata par mirušajiem bija tik laba, ka neko pielikt, neko atņemt - nebija jēgas vairs rakstīt, viss jau bija pateikts, vai varbūt uzdots risināt. Biju satriekta, kad uzzināju, ka viņa ir šķīrusies no vīra. Nav liela māksla izšķirties, māksla ir palikt kopā. Tas pilnībā sagrāva manas ilūzijas, ka Melgalve ir liela māksliniece, līdz ar to, esmu jauna elka meklējumos.