Vasara un dūmi -

es drīzāk nesaprotu, kā var neredzēt, ka strūklaka un zviedru kārtējais "šokējošais, izaicinošais" mākslasdarbs ir vienas un tās pašas ievirzes pasākumi.

sākās konceptuālā matu skaldīšana. īsumā - vairums konceptuālās/performatīvās bla bla mākslas IR entartete kunst no klasiskās mākslas izpratnes skatpunkta. tu nevienam normālam mākslas mīlim neieskaidrosi, ka sūdīga konceptuālā māksla/performances māksla/izstādes māksla ir "katra no citas operas".

(Reply) (Parent) (Thread)

paga paga

tu visu laiku domāji, ka Strūklakas joks ir "hahaha, pisuārs!!!" un attiecīgi šī darba joks ir "hahaha, viņai ir mēnešreizes!!!"?

*cienīgi paceļ nokritušo žokli un atklanās no diskusijas, šis jau nu bija pārāk infantili no jūsu puses, cienītsjaunskungs

(Reply) (Parent) (Thread)

Karalis ir pliks. Tu brīnišķīgi formulēji jebkura tradicionālista attieksmi pret šādiem darinājumiem, apejot 5 lapaspušu skaidrojumu par to, cik ļoti nopietns ir dotais joks.

(Reply) (Parent) (Thread)

tad Hruščovs un tie friči darīja pareizi?

(Reply) (Parent)

...tu identificējies kā tradicionālists?

(Reply) (Parent) (Thread)

Es primāri identificējot kā kristietis, caur šo prizmu arī vērtēju citas pakārtotas identitātes kā "latvietis", "tradicionālists", "eiropietis", "baltietis", "a-eiropietis" utt. Mākslas gadījumā no kristietiskā vērtējuma man vienmēr pirmais jautājums ir - vai tas kaut ko saka par patiesību (skaisto+labo)? Vai tas ļauj pieredzēt, reprezentēt patiesību? Vai tas ļauj no subjektīvā pacelties uz objektīvo? Vai šī forma var ietvert kaut ko pēc iespējas dievišķāku?

(Reply) (Parent) (Thread)

A kā tu atšķir skaisto un labo no pārējā?

(Reply) (Parent)

Tāpēc, man, piemēram, gandrīz nav iebildumu pret Dišāna Strūklaku kā vienreizēju akciju ar morālizējošu patosu, jo ļāva defetišizēt mākslu, kas 19.gs. beigu un 20.gs. sākumā modernistu sakāpinājumā un pārjūtīgumā bija ieņēmusi jau dēmoniskus apmērus. Kamēr pēc 100 gadiem zviedriete nodarbojas tieši ar to - lieto dēmonisku fetišizāciju sociālpolitiska komentāra vārdā.

(Reply) (Parent)

Bet tieši šī estētikas izpratne taču pieprasa spēju un vēlēšanos domāt līdzi, nevis to, ko tu demonstrē šajā diskusijā!

(Reply) (Parent) (Thread)

Attiecīgajiem smērējumiem/kolāžām/performancēm obv. nav estētiskas nozīmes, bet 'shock value' + piekabināta ideoloģiska bagāža (antiestētika vai estētikas dekonstrukcija, if you will).

(Reply) (Parent)

Īsti nesaprotu, ko Tu domā ar "jebkuru tradicionālistu". Ļoti ož pēc kaut kādas dīvainas viltus dihotomijas a'la "tie, kuriem patīk 19. gs. opermūzika, uzskata, ka džezs ir sūds, par roku nemaz nerunājot."

(Reply) (Parent) (Thread)

Manuprāt, nav diskutējami, ka 90% džeza ir tiešām kaut kas dēmonisks.
https://www.theirishstory.com/2011/07/01/the-anti-jazz-campaign/
http://www.organissimo.org/forum/index.php?/topic/65489-irelands-anti-jazz-campaign/
19.gs. opermūzikā droši vien arī izdalīt vērtīgo no bezvērtīgā.

(Reply) (Parent) (Thread)

Dēmonisks - tātad efektīvs? Iedarbojas?

(Reply) (Parent)

Mans mērķis nebija apjautāties par Tavu muzikālo gaumi, bet re, kā atkal muļķīgi iekritu un devu Tev iespēju visu reducēt uz privātajiem aizspriedumiem. :)

OK, vai Tavuprāt ir iespējams "tradicionālists",- lai ko Tu arī ar šo jēdzienu saprastu, - kurš nav reducējams uz Taviem ieskatiem, bet spēj vienlaikus apjūsmot gan senāku laikmetu, gan mūsdienu mākslas - vizuālās, skatuves, mūzikas u.c. - dažādus stilus?

(Reply) (Parent) (Thread)

Viens no slepenajiem piedurknes dūžiem šajā diskusijā, uz ko vēlējos aizvilkt, bija tieši tas, ka māksla nekādā gadījumā nav par privātiem aizspriedumiem un "par gaumi nestrīdās". Kas par muļķībām un klišejām (piemēram, konservatīvas ievirzes liberālis teiks "lai jau zviedru māksliniece māžojas un publiski izpaužas, tikai ne par nodokļu maksātāju naudu", reakcionārāki tipi teiks, ka zviedriete ar savām muļķībām labākajā gadījumā drīkst izpausties savā privātā studijā vai galerijā, bet ne uz ielas). Māksla un gaume ir kaut kas absolūti objektīvs. Tāpēc arī vislielākajai vērībai jābūt piegrieztai tam, kas "no mākslas" parādās publiskajā vidē un it īpaši mijiedarbībā ar valsti.

Protams, ka tradicionālists var novērtēt būtisko visu laikmetu mākslā. Tikai mūsdienās tā būtiskā paliek arvien mazāk. Tāpēc arī norādu uz 90/10 proporciju. Piemēram, daudz kas no Rotko pārstāv Rubļeva līniju, bet modernitātē šī līnija ir ļoti trausla, jo nedaudz solis pa kreisi, nedaudz atkārtošanās un post-Rotko darinājumi kļūst tikai par kārtējo balto troksni, telpas aizņemšanu. Vai viena, divas Pazolīni filmas ir kas līdzīgs grieķu teātrim? Jā - bet robeža ir ļoti šaura, solis pa kreisi, nedaudz pašmērķīguma, nedaudz subjektīvisma un solipsisma, nedaudz samaitātības (entartete kunst!) un pat viena autora ouevre ietvaros viegli var sazīmēt mēslus līdztekus būtiskajam.

(Reply) (Parent) (Thread)

Un kāpēc mani nepamet sajūta, ka šim vispārējam Tradicionālistam, Lielās Tradicionālisma Idejas Pirmajai Emanācijai, konkrētajā diskusijā ir tikai Tava ļoti subjektīvā seja, kura velti mēģina savaikstīties pretenzijās uz Patiesajām-Gnostiskajām-Zināšanām-Kā-Ir?

(Reply) (Parent) (Thread)

Nu vispār šis skatījums ir tālu no tikai vienas Krišjāņa sejas, cik daudz iet runa par mākslu. Var palasīt/paklausīties kaut vai to pašu Skrutonu, kuram ir samērā kodolīgi kopsavilkumi par šo tēmu, kas pamatā rezonē gan ar senāko gadsimtu izpratni par skaistuma nozīmi kultūrā gan mūsdienu 'reakcionāru' vai pereniālistu atziņām.

(Reply) (Parent) (Thread)

Tas nebija gluži par to, ka savu privāto dēmonu projicēšana uz noteiktiem mākslas darbiem vai veseliem mākslas virzieniem un stiliem būtu svaiga, oriģināla un tieši Krišjāņa galvā dzimusi ideja...

(Reply) (Parent) (Thread)

Kur nu tām dumajām galvām līdz taviem neitralitātes augstumiem.

(Reply) (Parent)

Piemēram klasiskā viduslaiku (kaut vai tā paša rubļova) stilā uzzīmēta aina kur velns uzvar un nogāž dievu bezdibenī būtu māksla vai nebūtu? :)

(Reply) (Parent)