Vasara un dūmi -

Es primāri identificējot kā kristietis, caur šo prizmu arī vērtēju citas pakārtotas identitātes kā "latvietis", "tradicionālists", "eiropietis", "baltietis", "a-eiropietis" utt. Mākslas gadījumā no kristietiskā vērtējuma man vienmēr pirmais jautājums ir - vai tas kaut ko saka par patiesību (skaisto+labo)? Vai tas ļauj pieredzēt, reprezentēt patiesību? Vai tas ļauj no subjektīvā pacelties uz objektīvo? Vai šī forma var ietvert kaut ko pēc iespējas dievišķāku?

(Reply) (Parent) (Thread)

A kā tu atšķir skaisto un labo no pārējā?

(Reply) (Parent)

Tāpēc, man, piemēram, gandrīz nav iebildumu pret Dišāna Strūklaku kā vienreizēju akciju ar morālizējošu patosu, jo ļāva defetišizēt mākslu, kas 19.gs. beigu un 20.gs. sākumā modernistu sakāpinājumā un pārjūtīgumā bija ieņēmusi jau dēmoniskus apmērus. Kamēr pēc 100 gadiem zviedriete nodarbojas tieši ar to - lieto dēmonisku fetišizāciju sociālpolitiska komentāra vārdā.

(Reply) (Parent)

Bet tieši šī estētikas izpratne taču pieprasa spēju un vēlēšanos domāt līdzi, nevis to, ko tu demonstrē šajā diskusijā!

(Reply) (Parent) (Thread)

Attiecīgajiem smērējumiem/kolāžām/performancēm obv. nav estētiskas nozīmes, bet 'shock value' + piekabināta ideoloģiska bagāža (antiestētika vai estētikas dekonstrukcija, if you will).

(Reply) (Parent)