Vasara un dūmi - Post a comment

Viens no slepenajiem piedurknes dūžiem šajā diskusijā, uz ko vēlējos aizvilkt, bija tieši tas, ka māksla nekādā gadījumā nav par privātiem aizspriedumiem un "par gaumi nestrīdās". Kas par muļķībām un klišejām (piemēram, konservatīvas ievirzes liberālis teiks "lai jau zviedru māksliniece māžojas un publiski izpaužas, tikai ne par nodokļu maksātāju naudu", reakcionārāki tipi teiks, ka zviedriete ar savām muļķībām labākajā gadījumā drīkst izpausties savā privātā studijā vai galerijā, bet ne uz ielas). Māksla un gaume ir kaut kas absolūti objektīvs. Tāpēc arī vislielākajai vērībai jābūt piegrieztai tam, kas "no mākslas" parādās publiskajā vidē un it īpaši mijiedarbībā ar valsti.

Protams, ka tradicionālists var novērtēt būtisko visu laikmetu mākslā. Tikai mūsdienās tā būtiskā paliek arvien mazāk. Tāpēc arī norādu uz 90/10 proporciju. Piemēram, daudz kas no Rotko pārstāv Rubļeva līniju, bet modernitātē šī līnija ir ļoti trausla, jo nedaudz solis pa kreisi, nedaudz atkārtošanās un post-Rotko darinājumi kļūst tikai par kārtējo balto troksni, telpas aizņemšanu. Vai viena, divas Pazolīni filmas ir kas līdzīgs grieķu teātrim? Jā - bet robeža ir ļoti šaura, solis pa kreisi, nedaudz pašmērķīguma, nedaudz subjektīvisma un solipsisma, nedaudz samaitātības (entartete kunst!) un pat viena autora ouevre ietvaros viegli var sazīmēt mēslus līdztekus būtiskajam.