Izrādās, darbā mētājas "Ģimenes un laulības karma". Nu, cik var žēlot un attainost tos bikšainos?! Gribas skaļā balsī lamāties!!!
Sievietei nevar kaut kā pietrūkt (naudas, seksa, mīļuma etc.), nevar nebūt labi??? Ja tas vīrietis neizprot un ir paviršs - ko viņai darīt?
Redz, ja vīram uzrodas mīļākā, tad sievai esot jāmaina uzvedība, jāmeklē kompromisi un vīram zobos čības jāpienes. ABSURDS! Cik tizla grāmata..
Nodaļa nevis par vīrenēm, bet par sievasmātēm :P
Un visu laiku pamācības - tādā situācijā sievietei jādara tas un šitas un jācenšas salabt un saprast, jābūt par atbalstu bērniem un vīram, jābūt skaistai, uzmanīgai un saprotošai blablabla, "jāatrod atslēdziņa viņa dvēselei"! Daaaaaaaaaaah!
Visu ģimeni bīda tikai un vienīgi sievietes! Atceraties savas mātes - kurš ģimenē bija tā sirds un dvēsele, pie kuras vērsās, kad bija grūti, kas rūpējās un visu vienmēr piedeva? Arī savam necilajam vīram..
Zinu, ir izņēmumi. Zinu. Vienam paziņam jāstutē sieva alkoholiķe, bet cits pēc sievas nāves palicis ar bērnu uz rokām, bet tie ir tikai izņēmumi.
Novērtēt sievieti laikam vēl tikai retais spēj. Un ne tikai novērtēt, bet arī neaizmirst par viņu ikdienā..
A ko, jūs, vīrieši varat! Bez rutinētās ikdienas strādāšanas darbā - ko vēl?! Cik jūs esat saprotoši un cenšaties palīdzēt un kopt attiecības??? Cik jūs esat gatavi ziedot mājai, ģimenei un saviem mīļajiem? [Tas nav nekas personīgs, bet vispārīgs lozungs.]
Tā krīt uz nerviem tās vīriešu sarakstītās pārgudrības un situāciju analīze tikai un vienīgi no savas vīrišķās pozīcijas!
Mana darbakolēģe šodien. Viņa runāja ar savu vīru pa telefonu, es neklausījos, taču beigās viņa man pateica tieši šādu tekstu: "Sākumā, kad iepazīstas, tad gribas vienmēr būt kopā, ilgāk parunāties, bet tagad, pēc 10 gadiem laulības (starp citu, sākumā domāju, ka viņa ir manā vecumā, bet ļoti kļūdījos) gribas arvien ātrāk beigt runāt, atšūt, lai tikai liek mieru."
Jāpiezīmē, ka tobrīd viņi nestrīdējās un vispār satiek labi. Bet nu tas teksts man, saprotams, lika aizdomāties par savu nākotni, kas notiks.
Ko es ar to visu gribēju teikt – ka ne tikai sievietēm jārūpējas par vīriešiem, kā šajā grāmatā ieteikt, bet arī otrādi, protams, taču pēc laika tas vienkārši vairs nenotiek nevienā virzienā.
(Nekāda personīgā pieredze nav iesaistīta, varu pat ļoti kļūdīties, taču tā es domāju.)