Man bija fotoalbūms. Tas bija vecs, liels A4 izmēra albūms ar mīkstu, pūkainu, zilu apdari. Uz vāka pašā vidū bija zeltīts attēls, bet man vairs nav ne jausmas, kas tas bija par attēlu. Bet albūms bija grezns un man ļoti žēl, ka man tā vairs nav.

Tur bija daudz, daudz vecu melnbalto fotogrāfiju no Durbes laikiem un dažas vēlākas, krāsainas, kur jau parādījās mans pusbrālis savā izlaidumā, absolūti gay un ar labāko diplomu visā skolā.

Tad parādījos arī es blakus mātei, maza un apaļīga, sarkanā vasaras kleitiņā. Mātei bija tā briesmīgā astoņdesmito gadu pūdeļa frizūra un man - īsas, gaišas sprogas. Vispār mani vaibsti sāk ar gadiem arvien vairāk sāk atgādināt viņējos un smaids man vienmēr bijis no viņas. Tas ir, kad viņai vēl nebija izpuvuši zobi.

Pirmais septembris skolā. Man mugurā bija balta, kruzuļaina kleita un baltas zeķubikses un es toreiz ciest nevarēju ne to kleitu, ne tās zeķubikses, tas bija tik stīvi un neērti. Tad vēl bildes no klases ekskursijām, kur man bija krāsaina pufaika un līdzās citiem bērniem es izskatījos slimīga, vārga un man nebija smaida. Tur bildēs bija arī Ieva un Elīna. Ieva bija skaista kā Sniegbaltīte un man uz viņu bija crush visu sākumskolas laiku. Elīna nebija skaista, bet man vienmēr šķitis, ka viņa mēģināja ar mani draudzēties.

Bet man pietrūkst to bilžu no Durbes laikiem. Vecmāmiņa ar māsām bērnībā, visām trim brīnišķīgi, gari, cirtaini mati kā mazām laumiņām. Vecmāmiņa savā kāzu dienā, vēlāk jau kā nopietna bet sirsnīga skolotāja tumšā, lietišķā apģērbā, ar brillēm tumšā rāmī un augstpapēžu kurpēm kājās. Bildes no teātra uzvedumiem skolā, ēteriski skaistas kā sapnis vasaras naktī. Māte un viņas māsas, Ziemassvētki, kartupeļu novākšana un pludmale ar vecmodīgiem peldkostīmiem.

Albūms vēlāk tika aizvests uz Jūrmalu un nodots glabāšanā Paijai. Kad viņa nomira, man nācās ilgi dīkt, līdz dabūju to savā glabāšanā. Tas bija tā, it kā tas nebūtu mans un tā nebūtu mana ģimene tur, tajās vecajās bildēs. Varbūt viņiem mana interese par to likās neveselīga un nevēlama, iespējams.