|
|
Monday, November 12th, 2018
| |
5:25 pm
|
Let our bodies do the talking,
Let our shadows paint the wall.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, November 10th, 2018
| |
11:34 pm
|
|
Gandrīz vai liekas, ka labāka būtu braukāšana ar autiņu nekā šitās saspīlētās attiecības darbā. Tā, protams, nebūtu. Bet tas sāp. Kā šodien, kad pīpētavā nejauši apsēdies blakus attiecīgajai personai un šis demonstratīvi aiziet un apsēžas citur. Kā es pati demonstratīvi nesēžos un spītīgi skatos garām savā virzienā vērstam skatienam. Kā mēs akūti apzināmies viens otra nepatīkamo klātbūtni ailē, bet izliekamies, ka tur neviena nav. Liekas, ka nu jau pamazām gribas noslēgt mieru, bet abi divi tādi sasodīti lepni putni.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, November 5th, 2018
| |
9:30 pm
|
|
Brīnišķīga, bieza un mikla migla šovakar. Vietējie jau trešo dienu un nakti no vietas laiž gaisā petardes un dedzina kristiešus. Gaisā vēdī viegls sviluma smārds.
|
|
(comment on this)
|
| |
12:28 pm
|
|
Atnāca no Amazon mana parķele darbam. Viens auduma gabals pie labās puses kabatas ir maķenīt tumšāks nekā citviet, pie rāvējslēdzēja un kabatām rēgojas diegu gali un vispār tā nav melnā, kā bildē rādīts, bet ļoti tumši pelēkā krāsā. Kopumā izskatās pēc netīra, slapja suņa un smird ar pēc tāda. Un met spalvu. Fuj. Nevilkšu.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, November 4th, 2018
| |
11:29 am
|
Pirms pāris gadiem man patika ēst. Es daudz gatavoju, jo biju atklājusi, ka man tas padodas, patīk un, kamōn, ir taču tik patīkami ēst barojošu, mājās gatavotu ēdienu. Man arī bija kāds, kuram gatavot un par kuru ikdienā rūpēties un kurš to novērtēja.
Tagad, pēdējo pusotru gadu, man burtiski nav bijis laika gatavot vai ēst vispār, jo es pārāk daudz strādāju. Un pirmo pusgadu no šī laika man bija vīrietis ar aknu cirozi, kurš ne ko tā īsti ēda, ne gribēja ēst, ne varēja ieēst. Ja arī pagatavoju superveselīgas, siltas vakariņas, tās netika ēstas, jo vakar jau esot ēdis un tik daudz viņam, nabadziņam, esot kaitīgi. Tā nu mēs pārtikām no kafijas un cigaretēm, un depresīvām sarunām par viņa Trainspotting stila jaunību un kopā nodevāmies darbahōlismam un paranojai. Tās nebija veselīgas attiecības.
Nabaga sirdzējs dabūja sev sirdī apses mietu un sakrita pīšļos, bet darbahōlisms man pieķērās un mani apsēda kā tāds nelabais gars. Bet pārāk ilgi ir ņemtas n-tās divpadsmitstundīgās maiņas, strādāts pa 14 dienām no vietas, brīvajās dienās ēdot končas, lētās Onestop picas un nespējot izrāpties no gultas. Un bildēs tāda riktīga čo ta vēl pussprāgusi, čo ta jau izkaltusi vobla.
Tagad mēģinu atsākt ēst un man riebjas. Kā es varēju tik ilgi nemanīt, ka visu laiku skrienu apkārt izsalkusi un nogurusi, jo man nekad nav laika normālai maltītei, ka nevaru dabūt lejā vairāk kā pusporciju jebkā, ka man vairs nekas negaršo un ka es izskatos pēc fucking sprāgoņa?
Tas ir tāpat kā studiju laikā, kad naudas nebija un pārtiku no āboliem, lētās baltmaizes un šokolādes batoniņiem, reizēm uzvārot makaronus vai putraimu biezputru (jā...). Vēlāk, kad naudas bija vairāk, es centos atsākt ēst arī ko labāku, bet man sākotnēji no visa metās nelabi. Jo es biju atradinājusies.
|
|
(comment on this)
|
| Friday, November 2nd, 2018
| |
7:45 pm
|
|
| Thursday, November 1st, 2018
| |
2:33 pm
|
Pula morci, nu, morci, morci! Bij prieciņš izdzirdēt dažu labu šķendējamies par Decembra rotu, ha. Manējā tīri jauka, nesūdzos. Un vēl tas redzamais smīniņš Džeinas apaļajā sejā, priceless. Tam visam varētu būt zināms sakars ar Kiča mūždien apgalvoto, ka esmu viena no labākajām viņa darbiniecēm. Un esmu jau arī.
Prieciņš arī par to, ka dažs labs & co būtībā pārvākušies uz dzīvi aukstajā nodaļā. Ne jau labprātīgi, protams. Dīvainā kārtā tas sākās tieši pēc tam, kad notika viss tas backstabbing shite, un es caur puķītēm izgaudojos pa to Tičam, kurš runāja ar Džoniju, kurš runāja ar... es pat nezinu, ko, bet sakritība ir interesanta un patīkama. Un tagad vēl sūdīga rota! Esmu septītajās kaķu debesīs!
Apart from that, Ziemassvētku drudzis ir oficiāli sācies. Tārgets visu nedēļu nav nokritis zem 2800 dienā, Tomass staigā apkārt, mēģinot pielauzt cilvēkus uz virsstundām, nākošnedēļ mums būs 30 jauni aģentūras darbinieki, kuri visi kā viens mauros nebalsī un neveikli maisīsies pa kājām. Un ir auksti un nevar saprast, ko lai velk tā, lai būtu reizē gan silti, gan ērti, gan neizskatītos pēc galīga putnubiedēkļa. Bet man patīk, šis notiek tikai vienreiz gadā uz diviem mēnešiem, lol.
No pagājušo Ziemassvētku laika atceros tikai savu zilo džemperi, šalles, milzīgos tripus, bijušā indīgo besi par to, ka mans reitings ir augstāks nekā viņam un visu to cherrypicker būšanu. Un to nepareizo kafiju Ziemassvētku vakarā!
Interesanti, ko atcerēšos no šī gada.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, October 28th, 2018
| |
10:55 am
|
Man bija fotoalbūms. Tas bija vecs, liels A4 izmēra albūms ar mīkstu, pūkainu, zilu apdari. Uz vāka pašā vidū bija zeltīts attēls, bet man vairs nav ne jausmas, kas tas bija par attēlu. Bet albūms bija grezns un man ļoti žēl, ka man tā vairs nav.
Tur bija daudz, daudz vecu melnbalto fotogrāfiju no Durbes laikiem un dažas vēlākas, krāsainas, kur jau parādījās mans pusbrālis savā izlaidumā, absolūti gay un ar labāko diplomu visā skolā.
Tad parādījos arī es blakus mātei, maza un apaļīga, sarkanā vasaras kleitiņā. Mātei bija tā briesmīgā astoņdesmito gadu pūdeļa frizūra un man - īsas, gaišas sprogas. Vispār mani vaibsti sāk ar gadiem arvien vairāk sāk atgādināt viņējos un smaids man vienmēr bijis no viņas. Tas ir, kad viņai vēl nebija izpuvuši zobi.
Pirmais septembris skolā. Man mugurā bija balta, kruzuļaina kleita un baltas zeķubikses un es toreiz ciest nevarēju ne to kleitu, ne tās zeķubikses, tas bija tik stīvi un neērti. Tad vēl bildes no klases ekskursijām, kur man bija krāsaina pufaika un līdzās citiem bērniem es izskatījos slimīga, vārga un man nebija smaida. Tur bildēs bija arī Ieva un Elīna. Ieva bija skaista kā Sniegbaltīte un man uz viņu bija crush visu sākumskolas laiku. Elīna nebija skaista, bet man vienmēr šķitis, ka viņa mēģināja ar mani draudzēties.
Bet man pietrūkst to bilžu no Durbes laikiem. Vecmāmiņa ar māsām bērnībā, visām trim brīnišķīgi, gari, cirtaini mati kā mazām laumiņām. Vecmāmiņa savā kāzu dienā, vēlāk jau kā nopietna bet sirsnīga skolotāja tumšā, lietišķā apģērbā, ar brillēm tumšā rāmī un augstpapēžu kurpēm kājās. Bildes no teātra uzvedumiem skolā, ēteriski skaistas kā sapnis vasaras naktī. Māte un viņas māsas, Ziemassvētki, kartupeļu novākšana un pludmale ar vecmodīgiem peldkostīmiem.
Albūms vēlāk tika aizvests uz Jūrmalu un nodots glabāšanā Paijai. Kad viņa nomira, man nācās ilgi dīkt, līdz dabūju to savā glabāšanā. Tas bija tā, it kā tas nebūtu mans un tā nebūtu mana ģimene tur, tajās vecajās bildēs. Varbūt viņiem mana interese par to likās neveselīga un nevēlama, iespējams.
|
|
(2 comments | comment on this)
|
| |
10:06 am
|
Patiesībā tas ir vienīgais bojfrends, ko atceros. Kaut kur pamalē vienmēr figurēja piedāvājumus un kompromisus bārstošais un uzticīgi gaidošais Egids, pie kura māte savu mūžu netaisījās atgriezties. Kāds man stāstīja, ka viņš beigu beigās esot apņēmis jaunu sievu un uzsācis veiksmīgu saimniecību laukos. Durbē, ja? Nekad neesmu bijusi Durbē, un man vairs nav arī fotogrāfiju.
Tad vēl bija mans tēvs. No viņa man ir gaišais tonis matos un arī sejas vaibsti dažbrīd netīkami atgādina viņējos. Feeble. Kad viņš atnāca ciemos, es negribēju iet uz virtuvi un viņu satikt. Mātei nācās mani vilkt aiz rokas, raustīt un knaibīt, lai iedabūtu iekšā pa durvīm. Viņš tur sēdēja uz ķeblīša pie virtuves galda ar muguru pret mani sirmiem matiem, gaišā, varbūt gaiši zili rūtainā, kreklā un es negribēju viņu satikt, jo viņš negribēja mani. Mūs. Tā bija vienīgā reize, kad viņu redzēju.
Vecmāmiņa stāstīja, ka Andreja māte esot ļauna tatāru ragana kura piesējusi viņu pie sevis neredzamiem diegiem. Tāpēc, lūk, šis esot tāds memmesdēliņš, kas gribēdams nespēj no viņas aiziet un caurām dienām tikai skatās pudelē. Tatāriete, nespēdama paciest to, ka dēls grib arī kādu citu sievieti, esot uzlikusi lāstu visai mūsu ģimenei. Nezinu, cik no tā ir patiesības un cik ir vairāk tā, ko "viena vecmāmiņa teica par otru vecmāmiņu", bet diezko laimīgas jau mēs nekad nebijām.
Kad es biju vēl pavisam maza, mūsu mājā esot bijis liels, neizskaidrojamas izcelsmes ugunsgrēks un, ja māte nebūtu pamodusies no dūmu smakas un izsaukusi ugunsdzēsējus, mēs visi būtu noslāpuši un sadeguši turpat savās blusu pilnajās gultās. Varbūt tā būtu bijis labāk.
|
|
(comment on this)
|
| |
9:37 am
|
Vienu reizi māte bija gan izvilkusi kaut ko no skapja. Elegantas, koši zilas bikses un dzeltenu žaketi. Man tas likās briesmīgi, jo man nepatīk ne dzeltena, ne zila krāsa, bet viņa ar sevi nudien lepojās. Tas bija tuvu beigām, tāpēc smukajam ancukam varēja būt kāds sakars ar jauno bojfrendu. Bet es neatceros, kur viņa tajā gāja. Un bojfrendam nebija ne vainas - apaļīgs pusmūža vīrietis, kura alkoholisma problēmas nebija gluži tik traģiskas kā pārējiem. Man briesmīgi rieba, ka viņš, kolīdz mani ieraudzīja, centās apskaut un bučot. Es toreiz ierāvos stūrī pie gultas, kliedzu un spārdījos, un visiem spēciņiem centos viņu atgrūst. Man nekad nav paticis, ka lien klāt. Man šķiet, ka vienu reizi mēs abas arī ciemojāmies pie bojfrenda mājās, bet tā ir ļoti, ļoti izplūdusi un vārga atmiņa. Citu neko par viņu nemaz neatceros, man šķiet, ka viņš ātri vien nozuda.
Ja nopietni, tās zilās bikses un dzeltenā žakete ir vienīgās smukās drēbes, ko atceros māti valkājam. Citādi nāk prātā tikai nenosakāmas krāsas milzīgi garš ziemas mētelis, ko viņa nēsāja darbā, lai saglabātu ķermeņa siltumu, tad vēl adīts džemperis ar kožu izēstiem caurumiem, melnas velveta bikses, zils bikini.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, October 27th, 2018
| |
11:03 pm
|
Aizmirsta dzimšanas diena un smadzeņu audzējs. Nez, kad audzējam dzimšanas diena? Joprojām velk uz raudienu, kad pa rādio skan Wind of Change.
Es jūtos tik ļoti vainīga par to, ka negribu viņu satikt uz kafiju vai ciemoties. Es nevaru viņu izārstēt vai kā citādi pa īstam palīdzēt. Un mums jau sen vairs nav nekā, ko sacīt. Un es viņu jau sen kā vienkārši negribu redzēt. Ar lielo N.
Bet es tik labi zinu, kā ir būt pilnīgi vientuļam, tāpēc jūtos tik ļoti vainīga.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, October 24th, 2018
| |
9:23 am
|
|
Kad biju maza, mēs ar māti un vecmāmiņu dzīvojām Liepājas komunaļņikā. Mums bija viena liela istaba ar mazāku istabiņu vienā stūrī. Tur bija logi, bet tos attaisīt nevarēja. Man šķiet, tie bija aiznagloti, jo patiešām neatceros, ka tie kādreiz būtu tikuši taisīti vaļā. Lielajā istabā uz palodzes stāvēja liels māla puķupods ar milzīgu alvejas augu. Pelēkbalti, nodriskāti mežģīņu aizkari. Skatīties tālāk negribu. Bet mums bija koka grīda, krāsota iepriekšējā gadsimtā. Krāsa vietām vēl bija saglabājusies, bet pa vidu bija iestaigāti, ieslaucīti un iešrubēti gaiši celiņi. Nu labi. Tur bija divas gultas, kas man tolaik likās milzīgi lielas. Viena man, otra omai. Pa vidu galdiņš, uz kura vienmēr stāvēja glāze ar indīgi zaļu struteņu uzlējumu. Vēl tur bija visādi skapīši un ledusskapis un drēbju skapji, kuros valdīja neiedomājams haoss un kuros pa roku galam samestās drēbes neviena no mums nekad nevalkāja. Tur bija milzīga, ļoti veca šujmašīna ar strīpainu pārklāju un aiz tās liela sekcija, pilna ar grāmatām, kuru lasīšana man vienmēr aizņēma visu brīvo laiku. Tas ir, kad es nespēlējos ar lellēm koncentrācijas nometnēs un gulagos vai neklaiņoju apkārt savā vaļā. Un pašā telpas vidū bija vecs koka galds, pārklāts ar netīru, gaiši zaļu vaskadrānu. Nemūžam nepateikšu, kas tur vienmēr stāvēja uz tā galda, bet skaidri atceros visus tos daudzos, lielos un nelielos griezumus un švīkas vaskadrānā. Kad biju maza, tas galds man likās tik milzīgs! Es tur vienmēr pildīju mājasdarbus un lasīju. Man varēja būt gadi 7-8, kad pie mums ievācās arī peles. Un tad bija viena tāda - maza un žigla, ar gaiši brūnu kažociņu un apaļām, apaļām austiņām. Es viņā burtiski iemīlējos! Kad biju istabā viena, viņa droši nāca, sēdēja uz galda pusmetra attālumā un vēroja mani, reizēm skraidīja turp un atpakaļ no viena gala līdz otram. Es viņu baroju ar siera krikumiņiem un nosaucu par Apaļausīti. Bet, kad sāku stāstīt pieaugušajiem par draudzīgo pelīti, tā nozuda un vairs nerādījās. Vēlāk mums uzradās žurkas, galvenokārt pieliekamajā. Bet tad man jau bija gadi 10-11. Māte teica, ka pagrabs esot ar tām pilns tā, ka čum un mudž un ka vajadzētu saukt kaitēkļu apkarotājus. Varbūt to vēlāk izdarīja Zita, nezinu. Bet tolaik es gribēju iet un draudzēties arī ar tām.
|
|
(comment on this)
|
| Tuesday, October 23rd, 2018
| |
11:10 pm
|
|
Pa sapņiem izglābu ļaundaru nežēlīgi mocītu pelēnu un tad šams pārvērtās par jaunu, glītu puisi. Gaiši pelēkā hūdijā un īsiem, gaiši brūniem matiem. Pēc sejas kā Eminems jaunībā. Nē, nu man jau vienmēr peles labi gājušas pie sirds, lol.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, October 21st, 2018
| |
11:03 am
|
Mans priekšstats ir, ka jāsasniedz kāds noteikts punkts dzīvē, kā uz taisnes matemātikā, un tad notiek klikšķis un viss piepeši ir pareizi un laimīgi happy ever after. Kā Eovinai un Faramiram. Tā ir pēdējā pietura. Līdz tam tu pārvietojies no punkta A uz punktu B, uz punktu C, uz punktu D... garlaicīgi apgūstot dzīves mācībstundas, vizinoties par zaķi, metot bagāžu laukā pa logu, nebeidzami pieviļoties, patērējot alkoholu, cigaretes un kokaīnu sabtransā utt.
Tās laikam bija vienas Lieldienu brīvdienas bakalauros, kad es vnk aizbraucu līdz centram, iekāpu kaut kādā nezināmā autobusā un stundām ilgi vizinājos pa to maršrutu, no viena gala līdz otram. Jo man bija tik briesmīgi vientuļi, bija tik ļoti piegriezies sēdēt koju datortelpā un klabināt taustiņus.
Tās vēl bija pirmās kojas un es laikam jau biju sākusi maksāt viena par visu trīsvietīgo istabu, jo nevarēju paciest domu atkal dzīvot kopā ar kādu. Kāpēc es tā vietā nenoīrēju normālu un mājīgu istabiņu kur citur, it is beyond me. Bet ko tad es, es jau neko nevaru... Man vēl nebija pielecis, ka nevar vienkārši dzīvot grāmatās un ļaut dzīvei plūst garām, kaut kur fiziskajā realitātē.
P.S. Labi, tas ne vienmēr ir happy ever after, bet es patiešām ticu, ka katram tiek dota vismaz viena tīra, kristālskaidra iespēja uz īstu laimi. Pēc tam paši izvēlamies, ko ar to iesākt.
|
|
(comment on this)
|
| |
9:49 am
|
|
Man liekas, Kičam ir diezgan ļoti pohuj. Viņš var rādīt zilzaļsarkanu ģīmi, ja tu ej neatļautā pīppauzē viņam taisni degungalā, jo tas ir vienkārši nekaunīgi. Bet, lai kādu huinju es reizēm nedarītu, viņš nekad neko nesaka un mani nerāj, tikai piever acis un izliekas neredzam. Man liekas, viņš pārāk labi zina, kā ir būt depresīvam, nikotīnatkarīgam darbaholiķim.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, October 20th, 2018
| |
6:09 pm
|
Iepriekš šķita, ka būs smagāk un bēdīgāk, bet nava gan. Ir pat tāda vārga cerībiņa. Manas mūžīgās cerības - dumjas bez gala, bet vārguļo līdz pēdējam un vēl kādu gadu pēc tam. Nupat darbā vienā slotā bija "The Book of Answers" - tāds kā nenopietns orākuls. Kad sanāca tur piestāt, vienmēr paņēmu un atšķīru vienu eksemplāru. Atbildes vispār kā naglai uz galvas - tik ļoti, ka regulāri sasmējos. Viena tāda: "The answer is in your backyard". Well, yeah, it really is. It's rotting away in there, hah. Un viena arī saldētavā... (nē, neviens nav ticis ne nokauts, ne gabalos sadalīts, ne arī atstāts kur sapūt).
In other news - "Dresden Files" izbeidzās, pēdējā "Iron Druid" grāmata ir sūds, apkures nav, plīts virtuvē atkal nedarbojas un overtaima arī nav. Vismaz ir "The Haunting of Hill House", segas un rums ar kolu. Dead kittens.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, October 14th, 2018
| |
11:03 am
|
|
The idea of you leaving my life is making me slowly hibernate. As depressive as it sounds, yeah.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, October 13th, 2018
| |
11:11 pm
|
Nakts ir silta kā vasara.
Mihai bija jābrauc uz Barnsley, līdz ar to nācās ņemt autobusu pēc darba. Viņš pat piedāvāja ņemt mani līdzi uz Barnsley un atpakaļ, beeeet... es negribu kļūt viņam par problēmu. Viņš jau pietiekami daudz dara manā labā un to nevajadzētu tā izmantot.
Bet tā sajūta, kad tev nav lifta un desmitos vakarā pēc maiņas tu vienīgais kā tāds nožēlojams idiots čāpo uz autiņu, ir... čūlaina. Un ļoti, ļoti vientuļa.
Ko es iesākšu, kad viņš pāries uz GM naktsmaiņu?
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, October 11th, 2018
| |
8:48 am
|
|
Oktobra algas lapiņa. Ierēķinātas 58 no 60 nostrādātajām virsstundām, nav ierēķinātas manas 3 incentives. Nezinu, kā tās vispār latviskot. Incentives vairs neņemšu. Man joprojām ir emērdžensī tax code. Būs jāzvana uz HMRC.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, October 10th, 2018
| |
11:28 pm
|
|
Pārnāku mājās pēc 12h maiņas. Cepu kartupeļus ar zivi. Kaķis, kā nekā. Bēršu pa virsu piparus. No visparastākā plastmasas trauciņa ar caumuriņiem vāciņā. Paceļu to virs pannas, sakratu... un tad tas sūda vāciņš nolido nost un visi pipari ar lielu, mellu "puhh" iegāžas pannā... Visi. Pipariem pilna panna, deguns un acis. Un ko lai es tagad ēdu?
|
|
(comment on this)
|
|
|
|
|