Patiesībā tas ir vienīgais bojfrends, ko atceros. Kaut kur pamalē vienmēr figurēja piedāvājumus un kompromisus bārstošais un uzticīgi gaidošais Egids, pie kura māte savu mūžu netaisījās atgriezties. Kāds man stāstīja, ka viņš beigu beigās esot apņēmis jaunu sievu un uzsācis veiksmīgu saimniecību laukos. Durbē, ja? Nekad neesmu bijusi Durbē, un man vairs nav arī fotogrāfiju.

Tad vēl bija mans tēvs. No viņa man ir gaišais tonis matos un arī sejas vaibsti dažbrīd netīkami atgādina viņējos. Feeble. Kad viņš atnāca ciemos, es negribēju iet uz virtuvi un viņu satikt. Mātei nācās mani vilkt aiz rokas, raustīt un knaibīt, lai iedabūtu iekšā pa durvīm. Viņš tur sēdēja uz ķeblīša pie virtuves galda ar muguru pret mani sirmiem matiem, gaišā, varbūt gaiši zili rūtainā, kreklā un es negribēju viņu satikt, jo viņš negribēja mani. Mūs. Tā bija vienīgā reize, kad viņu redzēju.

Vecmāmiņa stāstīja, ka Andreja māte esot ļauna tatāru ragana kura piesējusi viņu pie sevis neredzamiem diegiem. Tāpēc, lūk, šis esot tāds memmesdēliņš, kas gribēdams nespēj no viņas aiziet un caurām dienām tikai skatās pudelē. Tatāriete, nespēdama paciest to, ka dēls grib arī kādu citu sievieti, esot uzlikusi lāstu visai mūsu ģimenei. Nezinu, cik no tā ir patiesības un cik ir vairāk tā, ko "viena vecmāmiņa teica par otru vecmāmiņu", bet diezko laimīgas jau mēs nekad nebijām.

Kad es biju vēl pavisam maza, mūsu mājā esot bijis liels, neizskaidrojamas izcelsmes ugunsgrēks un, ja māte nebūtu pamodusies no dūmu smakas un izsaukusi ugunsdzēsējus, mēs visi būtu noslāpuši un sadeguši turpat savās blusu pilnajās gultās. Varbūt tā būtu bijis labāk.