Mans priekšstats ir, ka jāsasniedz kāds noteikts punkts dzīvē, kā uz taisnes matemātikā, un tad notiek klikšķis un viss piepeši ir pareizi un laimīgi happy ever after. Kā Eovinai un Faramiram. Tā ir pēdējā pietura. Līdz tam tu pārvietojies no punkta A uz punktu B, uz punktu C, uz punktu D... garlaicīgi apgūstot dzīves mācībstundas, vizinoties par zaķi, metot bagāžu laukā pa logu, nebeidzami pieviļoties, patērējot alkoholu, cigaretes un kokaīnu sabtransā utt.

Tās laikam bija vienas Lieldienu brīvdienas bakalauros, kad es vnk aizbraucu līdz centram, iekāpu kaut kādā nezināmā autobusā un stundām ilgi vizinājos pa to maršrutu, no viena gala līdz otram. Jo man bija tik briesmīgi vientuļi, bija tik ļoti piegriezies sēdēt koju datortelpā un klabināt taustiņus.

Tās vēl bija pirmās kojas un es laikam jau biju sākusi maksāt viena par visu trīsvietīgo istabu, jo nevarēju paciest domu atkal dzīvot kopā ar kādu. Kāpēc es tā vietā nenoīrēju normālu un mājīgu istabiņu kur citur, it is beyond me. Bet ko tad es, es jau neko nevaru... Man vēl nebija pielecis, ka nevar vienkārši dzīvot grāmatās un ļaut dzīvei plūst garām, kaut kur fiziskajā realitātē.

P.S. Labi, tas ne vienmēr ir happy ever after, bet es patiešām ticu, ka katram tiek dota vismaz viena tīra, kristālskaidra iespēja uz īstu laimi. Pēc tam paši izvēlamies, ko ar to iesākt.