Pirms pāris gadiem man patika ēst. Es daudz gatavoju, jo biju atklājusi, ka man tas padodas, patīk un, kamōn, ir taču tik patīkami ēst barojošu, mājās gatavotu ēdienu. Man arī bija kāds, kuram gatavot un par kuru ikdienā rūpēties un kurš to novērtēja.

Tagad, pēdējo pusotru gadu, man burtiski nav bijis laika gatavot vai ēst vispār, jo es pārāk daudz strādāju. Un pirmo pusgadu no šī laika man bija vīrietis ar aknu cirozi, kurš ne ko tā īsti ēda, ne gribēja ēst, ne varēja ieēst. Ja arī pagatavoju superveselīgas, siltas vakariņas, tās netika ēstas, jo vakar jau esot ēdis un tik daudz viņam, nabadziņam, esot kaitīgi. Tā nu mēs pārtikām no kafijas un cigaretēm, un depresīvām sarunām par viņa Trainspotting stila jaunību un kopā nodevāmies darbahōlismam un paranojai. Tās nebija veselīgas attiecības.

Nabaga sirdzējs dabūja sev sirdī apses mietu un sakrita pīšļos, bet darbahōlisms man pieķērās un mani apsēda kā tāds nelabais gars. Bet pārāk ilgi ir ņemtas n-tās divpadsmitstundīgās maiņas, strādāts pa 14 dienām no vietas, brīvajās dienās ēdot končas, lētās Onestop picas un nespējot izrāpties no gultas. Un bildēs tāda riktīga čo ta vēl pussprāgusi, čo ta jau izkaltusi vobla.

Tagad mēģinu atsākt ēst un man riebjas. Kā es varēju tik ilgi nemanīt, ka visu laiku skrienu apkārt izsalkusi un nogurusi, jo man nekad nav laika normālai maltītei, ka nevaru dabūt lejā vairāk kā pusporciju jebkā, ka man vairs nekas negaršo un ka es izskatos pēc fucking sprāgoņa?

Tas ir tāpat kā studiju laikā, kad naudas nebija un pārtiku no āboliem, lētās baltmaizes un šokolādes batoniņiem, reizēm uzvārot makaronus vai putraimu biezputru (jā...). Vēlāk, kad naudas bija vairāk, es centos atsākt ēst arī ko labāku, bet man sākotnēji no visa metās nelabi. Jo es biju atradinājusies.

Vienu reizi māte bija gan izvilkusi kaut ko no skapja. Elegantas, koši zilas bikses un dzeltenu žaketi. Man tas likās briesmīgi, jo man nepatīk ne dzeltena, ne zila krāsa, bet viņa ar sevi nudien lepojās. Tas bija tuvu beigām, tāpēc smukajam ancukam varēja būt kāds sakars ar jauno bojfrendu. Bet es neatceros, kur viņa tajā gāja. Un bojfrendam nebija ne vainas - apaļīgs pusmūža vīrietis, kura alkoholisma problēmas nebija gluži tik traģiskas kā pārējiem. Man briesmīgi rieba, ka viņš, kolīdz mani ieraudzīja, centās apskaut un bučot. Es toreiz ierāvos stūrī pie gultas, kliedzu un spārdījos, un visiem spēciņiem centos viņu atgrūst. Man nekad nav paticis, ka lien klāt. Man šķiet, ka vienu reizi mēs abas arī ciemojāmies pie bojfrenda mājās, bet tā ir ļoti, ļoti izplūdusi un vārga atmiņa. Citu neko par viņu nemaz neatceros, man šķiet, ka viņš ātri vien nozuda.

Ja nopietni, tās zilās bikses un dzeltenā žakete ir vienīgās smukās drēbes, ko atceros māti valkājam. Citādi nāk prātā tikai nenosakāmas krāsas milzīgi garš ziemas mētelis, ko viņa nēsāja darbā, lai saglabātu ķermeņa siltumu, tad vēl adīts džemperis ar kožu izēstiem caurumiem, melnas velveta bikses, zils bikini.

Kad biju maza, mēs ar māti un vecmāmiņu dzīvojām Liepājas komunaļņikā. Mums bija viena liela istaba ar mazāku istabiņu vienā stūrī. Tur bija logi, bet tos attaisīt nevarēja. Man šķiet, tie bija aiznagloti, jo patiešām neatceros, ka tie kādreiz būtu tikuši taisīti vaļā. Lielajā istabā uz palodzes stāvēja liels māla puķupods ar milzīgu alvejas augu. Pelēkbalti, nodriskāti mežģīņu aizkari. Skatīties tālāk negribu. Bet mums bija koka grīda, krāsota iepriekšējā gadsimtā. Krāsa vietām vēl bija saglabājusies, bet pa vidu bija iestaigāti, ieslaucīti un iešrubēti gaiši celiņi. Nu labi. Tur bija divas gultas, kas man tolaik likās milzīgi lielas. Viena man, otra omai. Pa vidu galdiņš, uz kura vienmēr stāvēja glāze ar indīgi zaļu struteņu uzlējumu. Vēl tur bija visādi skapīši un ledusskapis un drēbju skapji, kuros valdīja neiedomājams haoss un kuros pa roku galam samestās drēbes neviena no mums nekad nevalkāja. Tur bija milzīga, ļoti veca šujmašīna ar strīpainu pārklāju un aiz tās liela sekcija, pilna ar grāmatām, kuru lasīšana man vienmēr aizņēma visu brīvo laiku. Tas ir, kad es nespēlējos ar lellēm koncentrācijas nometnēs un gulagos vai neklaiņoju apkārt savā vaļā. Un pašā telpas vidū bija vecs koka galds, pārklāts ar netīru, gaiši zaļu vaskadrānu. Nemūžam nepateikšu, kas tur vienmēr stāvēja uz tā galda, bet skaidri atceros visus tos daudzos, lielos un nelielos griezumus un švīkas vaskadrānā. Kad biju maza, tas galds man likās tik milzīgs! Es tur vienmēr pildīju mājasdarbus un lasīju. Man varēja būt gadi 7-8, kad pie mums ievācās arī peles. Un tad bija viena tāda - maza un žigla, ar gaiši brūnu kažociņu un apaļām, apaļām austiņām. Es viņā burtiski iemīlējos! Kad biju istabā viena, viņa droši nāca, sēdēja uz galda pusmetra attālumā un vēroja mani, reizēm skraidīja turp un atpakaļ no viena gala līdz otram. Es viņu baroju ar siera krikumiņiem un nosaucu par Apaļausīti. Bet, kad sāku stāstīt pieaugušajiem par draudzīgo pelīti, tā nozuda un vairs nerādījās. Vēlāk mums uzradās žurkas, galvenokārt pieliekamajā. Bet tad man jau bija gadi 10-11. Māte teica, ka pagrabs esot ar tām pilns tā, ka čum un mudž un ka vajadzētu saukt kaitēkļu apkarotājus. Varbūt to vēlāk izdarīja Zita, nezinu. Bet tolaik es gribēju iet un draudzēties arī ar tām.