skaņu spēks
es tomēr neiešu no koŗa prom, mana draudze. svētdien baznīcā mani kārtējo reizi piemeklēja Dieva žēlastība - Kaure (mūsu diriģents un ērģelnieks) spēlēja vienu Baha fūgu, tā mani vienkārši uzrāva debesīs, tas pārdzīvojums bija tik spēcīgs, itin kā es būtu vienlaikus izlasījis 10 labas grāmatas, noskatījies 10 izcilas filmas un piedzīvojis 10 spēcīgus orgasmus. piedodiet par šo vulgāro ķēdītes posmu, bet es nezinu, kā lai citādi vārdiem apraksta to brīnumaino laimi un žēlumu (vienlaikus), kas mani pārņēma, klausoties, kā viņš spēlē, pat ja varbūt tas nebija perfektākais izpildījums - pats Kaure teica, ka spēlē tik sarežģītas fūgas labi ja reizi gadā. un vakar mēs mēģī arī dziedājām kaut kādu absolūti dievīgu jaunās mūzikas gabalu, tādu Paula Ragnara Paulsona (dz.1977.g.) "Kom skapari, heilagi andi" (Nāc, radītājs Svētais Gars), kas ir viss pilns ar vibrato un glissando šļūcieniem pa skaņām, kopā izklausās fantastiski; es jūtu, ka beidzot sāku izaugt no Hendeļa, Mocarta un Bruknera! starp citu, Mooča Rekviēmu tomēr varēšu apmeklēt, darbs Norgē atcēlās. mācības arī sāk ieiet normālās sliedēs, man sāk kļūt skaidrāks visas šīs padarīšanas (disera) fokuss. iemīlēšanās sajūta uz mūzikas dailes fona gan ir mazliet pabalējusi, bet draudzība un laime nekur nav zudusi. lai jums arī brīnišķīgi - - -