kaut kā pārgribējās te katru dienu rakstīt. laikam par daudz vārdu universitātē un nepadarītajos darbos. bet šis rīts... kaut kā disponē uz pierakstīšanu. pamodos no spilgtas gaismas (pulkstenis bija ceturksnis pāri deviņiem), tā vēl aizvien līst iekšā. aizkara drēbe atgādina leduspuķu rakstus; aiz tās gaisma nāk iekšā blāva, bet skaista, mainīga, pulsējoša, itin kā plūstu viduslaiku katedrāles rozetes vitrāžambrazūrai cauri. (man acu priekšā brēmenes sv. pēteŗa doms.) rozete sadzīvē ir vieta, no kuŗas ņemam strāvu, bet ambrazūras metafora, to uzrakstījis, uzreiz atskārstu, gan laikam ir nevietā; tā vedina mūs uz domām, ka templī noris apšaude. tā nebūt nav, drīzāk mēs ņemam, uzlādējamies šai vietā. tāpat baznīca ir arī vieta, kur sakoncentrējas ticības vārdi, kas dod spēku, arī gaisma tur savācas no visuma un ieplūst blīva, sakopota; baznīcas celtnes shēma (forma) arī savā ziņā atgādina kuģi, kas peld pa pasaules haosa ūdeņiem. tāpēc daudzās senās baznīcās ar tik laba sajūta (mamma saka: aura, neticu tam īpaši, bet tomēr, tomēr...), kā nonākt patvērumā, azotē. varbūt tā ir iz bērnības glabātā apskāviena sajūta.

bet nu pietiks apcerēt gaismu un patvērumu. tūlīt būs jāt bibliotēkas stikla kalnā, kaut kas jāpadara savas gara gaismas labā, jāpadomā, kā bīdīt zinātni. jaunnedēļ, ceturtdien jau laidīšos prom naudas darbos.

p.s. vakar lekcijā uzrakstījās dzejolis. tas ir mazs sūdiņš, bēdīgs un netulkojams ))):

Ég er í þessu
á vegi ljóðsins
sem ekkert er ljóð

Hugsarnir mínar klæddar í klessu
hugrakkur tómur
mig klígjar, mig svimar
svona er ljóðlist í dag.