Viena brieža tēmā sanāca izlasīt interesantu spriedumu par antiintelektuālismu modernajā akadēmiskajā vidē.

Lielākoties tas ir vidusšķiras ekvivalents, kas par katru cenu cenšas parādīt, cik ļoti un cik atšķirībā no nīstās elites, ir "mazā cilvēka" pusē, tādējādi izdarot lāča pakalpojumu gan uz augšu, gan leju, iestājoties par regresīvu vienlīdzības paveidu lowest common denominator virzienā.

Taisnību sakot, šāds sentiments ir dzirdēts arī no augsti izglītotiem intelektuāļiem ar piešķirtu eksperta saturu (kā likums, gandrīz bez izņēmuma no "mīkstajām" sfērām), bet daudz retāk un parasti arī tad ne gluži tik tīrā "lai slavēti mazprātiņi" veidā.

Mana ziņkārība ir par:

1!) Welp, pirmais pašsaprotamais jautājums ir par ''hard'' sfērām. Ja pareizi saprot pēdējo teikumu, tad no tām ir mazāk šādu sentimentu, bet vai tas nozīmē kopsummā citādu viedokli atšķirībā no antropologiem, sociologiem un psihologiem, vai vienkārši mazāku saskarsmi ar attiecīgo problēmu?
2) Ja, un tas tiek implicēts, ir cilvēki, kas ir piedzimuši gudrāki par citiem, vai ar to nevajadzētu dīlot, nevis turpināt dzīvot tabula rasa psihodēliskajā miglājā? Cilvēki (un nereti, veselas to grupas (pēc dažādām pazīmēm)) mēdz būt LABĀKI viens par otru 'ģenerāli'. Vai tomēr nē? Ja jā, tad vai tā sakrā būtu kas jādara?
3) Tas, protams, vairāk pot-šots personīgi mindbound. ;) Vai politiskas/sociālas/filosofiskas idejas ir atkarīgas no cilvēka objektīvās (sic) inteliģences līmeņa un, ja jā, tad kur varētu redzēt labāko hierarhijas koku šajā sfērā.