Fakts, ka pie apmēram tādiem pašiem infekcijas līmeņiem Anglija ir atcēlusi gandrīz visus ierobežojumus (un tie, kas ir palikuši ir politiķu muļķība), bet citas valstis gluži otrādi – tos pastiprina, pilnībā apstiprina, ka tie pastāv tikai politisku apsvērumu dēļ.

Šobrīd pat sabiedriskās veselības eksperti lūdzas, lai vecāki bērnus sūtītu skolā, jo atlikušais risks ir niecīgs, bērniem pat mazāks nekā no gripas. Bet daudzi vecāki, skolotāji un politiķi baidās.

Tas vispār ir kaut kas vēsturē nebijis, kad veselības speciālisti aicinātu uz aktīvo – tagad tev ir jāiet uz skolu, ārā spēlēties utt. Ārsti vispār ir piesardzīga suga, kas tikai izsaka ierobežojumus – tu tagad nedrīksti staigāt, tev tikai jāguļ, jāēd tikai buljons. Tu nedrīksti dzert, smēķēt, iet ciemos utt. Jo visas šīs lietas vienmēr cilvēki ir tiekušies darīt, un pat ir darījuši pat ar ārsta rekomendācijām nedarīt. Tāpēc ārstiem tas nekad nav bijis jāsaka, tiklīdz pacients jūtas pietiekami spēcīgs, tu vairs viņu nenoturēsi. Bet tagad, kad pilnīgi veseli cilvēki atsakās iet uz skolu, uz darbu vai citur, vai to aizliedz valdība pretēji ārstu mudinājumiem, ir kaut kāda absurda situācija.