Visriebīgākā atsvešināšanās forma ir tā, ka tu pats baidies no tā, ko domā/jūti. Nepietiek ar to, ka mēs baidamies viens no otra, visu dzīvi slēpjot savas ''sokrevennās'' misļas un jūtas, valkājot mākslīgas maskas, da mēs vēl sākam aizplīvorot savu būtību arī priekš sevis.

Daudzu rakstnieku rakstīšanas iemesls faktiski ir vajadzība noslēpt sevi, savu ego no sevis. Paradoksāli - tas visefektīvāk izdarāms padarot savu paslēpju stenogrammu publisku. Tā ir vajadzība saņemt apstiprinājumu no sabiedrības. Apstiprinājums, kas pauž citu indivīdu ticību tam, ka tu neesi tāds kāds esi.

Vispopulārākais veids, ka slēpties no sevis ir racionalizēšana. Tev ir kaut kas, ko tu zini par sevi. Kāda vārdos neizsakāma sajūta, kas vienkārši piemīt. Ja tā šķiet nepieņemama, tad mēs sākam to racionalizēt līdz tā pārvēršas par pieņemamu. Nevis tāpēc, ka racionalizējot mēs to padaram saprotamāku. Tieši pretēji, mēs to mākslīgi sarežģījam līdz tādai pakāpei, kur tā zaudē savu būtību, sākotnējo jēgu. Tas ir līdzīgi kā ielīst milzīgā ziepju burbulī, kur tā iekšpusē ir racionalizācija, bet ārpusē patiesība. Savu ego tad mēs labprātīgi piesaistam ziepju burbuļa iekšpusei, lai gan patiesībā tas ietver arī ārpusi.


Well, isn't that cute. BUT IT'S WROOONG!!!