gnidrologs ([info]gnidrologs) rakstīja,
@ 2006-04-22 23:18:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:Nejauši randomizēti atradumi

Pāris lietas, ko ievērtēt
Kā jau teicu, laiku pa laikam metīšu iekšā jaunākos priekus savām ausīm, kas pretendē uz jāpatīcību.
Nick Cave & The Bad Seeeds

2004 - Abbatoir Blues & The Lyre of Orpheus



Pēdējais Keiva oficiālais izdevums, ja neskaita viņa radīto soundtracku kaut kādai filmai, par kuru neko nezinu.
Jāsaka, ka pārsteidzoši laba manta. Keivam raksturīgs nevienmērīgs sniegums kā viņa diskogrāfijai kopumā tā arī viena elbuma ietvaros, jo līdzīgi kā cits mans mīlulis, dzieminieks-renegāts, Boris Grebenščikovs, viņam raksturīga sevis atgremošana, paļaujoties uz neatkārtojamo balss tembru un savdabīgo kopējo mūzikas skanējumu, kas varbūt spēj apmierināt die-hard fanus, bet ne mani, gnīdošu feinšmekeri.
Šis izdevums, kuru apzināti saucu par ''izdevumu'', jo tas ietver sevī divus itkā savstarpēji nesaistītus elbumus, Abbatoir Blues un The Lyre of Orpheus, tika radīts bez ilggadējā Keiva un Melno Sēklu dalībnieka, vecā industrial krauķa, Bliksa Bargelda (vienlaikus Einsturzende Neubauten dibinātājs un līderis) dalības. Nezinu vai tam bija kāda nozīme uz kopējo skanējumu, taču par ļaunu viņa aiziešana nav nākusi.
Man vairāk tīk pirmais, Abbatoir Blues. Tas ir sparīgāks par otro, taču ne tur tā sāls. Gabali kā Get Ready for Love, There She Goes, My Beautiful World man atgādina gospeliski faņķīgo performanci, ko Džeims Brauns demonstrēja Blues Brothers filmiņā, tikai krietni advancētāku un.. keiviskāku. Iesaku klausīties no rītiem, tonusa uzlabošanai. Savukārt Messiah Ward ir jau krietni maigāks, taču sasniedz to pašu efektu, ko iepriekš minētie - blaženstvo. Basa partija šajā gabalā īpaši labi padevusies, tā lielā mērā rada neatkārtojamo noskaņu.
Otrs klucītis šajā ''issue'' - Lyre of Orpheus ir krietni piezemētāks un vairāk līdzinās kārtējam Keiva atgremojumu rituālam, lai gan arī tas kopumā ir interesantāks, nekā viņa pēdējais ņedoelbums, Nocturama.
Silti iesaku!

Otra lietiņa ir:

Flower Travellin' Band

1971 - Satori



Hardroka blice no.. Japānas.
Jap, tieši tā. Un starp citu, japāņi ir bijuši visai aktīvi jau 60/70o roka buma pirmssākumos. Man par pārsteigumu, daudzos pasaules reģionos, kas itkā liekas absolūti nepiemēroti kārtīgam smagroķim un tā laika rokam vispār, ir spējuši izdēt ne mazums ļoti augstas klases bandu, kas spēlē nebūt ne vājāk par britu/amīšu pimrindniekiem.
Šis elbums ir ieturēts smagnēju ģitārrifu un progresīvajam rokam raksturīgo garo, izvērsto gabalu vīzē, kuriem īpašu rozīnīti piešķir vokālista spalgā (kā jau sīkiem japānīšiem laikam) balstiņa.

Bet nu gan, rock on un fuck off!(gulēt gribās, maitas)



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]peacemaker
2006-04-23 12:01 (saite)
Niks Keivs sux kā pseidointelektuālis, hārdroks sux by default, značit šīs reizes vedums sux. ždu - ņedoždusj sļedujuščego.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?