Interesants moments, ko atcerējos pēkšņi, jau sen post factum. Man vis iecienītākais pedagogs primitīvajā purčika skolā, kurā nomācījos visus 12 (jo vecāki nebija pietiekami žīdi, lai iedabūtu nevienā no centra rajona skolām, kas bija manas tā laika dzīves vietas rajonā) bija sieviete, vēstures skolotāja uzvārdā Straube (neatceros vairs vārdu). Viņa nemācīja kā vairums pārējo, liekot vien izlasīt attiecīgās nodaļas mācību grāmatā vai lekciju pierakstus, bet centās nepārtraukti bombardēt ar autentiskie vēsturiskiem avotiem, nu tur hronikām, memuāru fragmentiem utml. un tad prasīt, lai skolnieki atstāsta kā viņi to interpretē, vienlaikus cenšoties izraisīt debati par to kas no šī avota saprotams.
Vēstures gala eksāmenā, kuru viņa kūrēja un kura uzdevumi daļēji bija tieši ar prasību izvērst savu domu par dotajiem fragmentiem, es dabūju labāko atzīmi. Man bija totāla šādenfraude noskatīties visas pakļāvīgo, vienmēr pareizi mājas darbus izpildījušo cacu ahuju par to, ka es, kau kāds unwashed lohs, kas nekad nav bijis starp teicamniekiem, varēja pārspēt viņas, kas vienmēr perfekti bija pildījušas uzdoto. A es, bastotājs, nihilists un nesekmīgais vairākos priekšmetos pēkšņi ir topā. Viņas bija perfektas uzdoto nostādņu memorizēšanā un atkārtošanā. Uzdevums kritiski analizēt tekstu acīmredzami noveda pie sboja sistēmā.

Byw, tā Straube bija tāda diezgan vīrišķīga paskata. Īsu kvadrātainu frizūru, izteiktu žokli un konkrētu runas veidu. Nezinu vai lezbe, bet ārēji maskulīna sieviete.