Es gribētu vēlreiz pārlasīt Ursulas Le Gvinas stāstu par to valsti, kurā iedzīvotājiem izdevās aizvilināt prom nāvi. Visi tāpat palika veci un slimi, bet nemira. Tā bija ļoti drūma sabiedrība, jo cilvēki baidījās nāves, bet bija arī zaudējuši visu dzīvesprieku.

Tas arī man šķiet labi raksturo Itālijā (un arī citur notiekošo). Visi tik ļoti satraukti, ka tagad mana vecā tante nomirs. Taču Eiropā jau sen ir problēma ar novecojošo sabiedrību. Tas ir kā tajā Le Gvinas stāstā, kur esam zaudējuši dzīvesprieku. Varbūt daba tieši tagad mēģina pateikt, ka lai priecātos par dzīvi, mums ir jāpieņem arī nāve. Jādzīvo šī diena ar prieku, jo rīt jau varam nomirt. Nevis jāieslēdzas istabā, lai nodzīvo divas šādas dienas bez prieka un vienās šausmās.