Vis sūdīgākā lieta starp cilvēci ir veci hmirji ar lielu ego. Personāži, kas nekad nav labu, viedu vecāku audzināti vai labu dzīves skolu izgājuši. Veci nērdi, vobšem. Ego uzaudzis dēļ pastāvīgās konservēšanās sevī, formālas izglītības un ignoranci par reālo dzīvi, kas notiek visapkārt.
Tāpēc man pēdējos laikos patīk visādi ivani duraki, kas varbūt ir duraki, jo neko nesasniedz dzīvē, bet nez kāpēc ir dzīves gudrāki par smalkajiem hmirjiem.

Da i vabše - kas Jums, dārgie, skaitās sasniegums, a? Kurā brīdī dzīve skaitās kaut puslīdz laba, piepildīta, tā, ka nav jākrīt depresonā?