Viena lieta, svarīga lieta, kas mani instinktīvi biedē no transhumānistu proponētās teju bezgalīgās dzīvošanas jeb nemirstības ir prāta novecošana. Viņi, nez kāpēc visu asociē tikai ar smadzeņu šūnu un pelēkās vielas degradāciju, bet tā jau tikai atbild par prāta asumu un spēju mācīties, kas galīgi neņem vērā vitalitāti.
Jauni cilvēki ir nedaudz dumāki par vecākiem cilvēkiem, bet viņos iekšā ir dzirksts. Es reizi no reizes novēroju, ka man ar vecūkšņiem pārsvarā nav par ko runāt, jo viņiem ir statisks viedoklis par visu, kas mūsu pasaulē darās. Un arī man laikam jau (diemžēl) ir iestājusies šī stādija. Tikai ar jauniem cilvēkiem runājot jūtu, ka vēl arvien esmu dzīvs. Ka idejas ir dzīvas. Ka kaut ko var mainīt. Ka ir izeja.
Mūžīga dzīvošana vis drīzāk nozīmē bērnu un jaunu cilvēku gandrīz neesamību un šāda nākotne ir distopiska. Čupa vecu sakārņu (pat ja tie ārēji izskatās kā Doriani un Tadzio) ir čupa vecu sakārņu, kas ir emocionāli un intelektuāli noguruši un vēlas, lai lietas paliek tā, kā ir. Lai būtu komforts un pohujs.