Kāpēc esmu nedaudz oldschool patriarhāta fans ir tas, ka tradicionālajās sabiedrībās, ģimenēs atvases tika diezgan pamatīgi šaustītas, mocītas un kauninātas par saviem feiliem un muļķības, bet tajā pašā laikā fonā bezgalīga vecāku mīlestība. Jo šī šaustīšana nebija aiz psihopātijas vai mizantropijas, bet gan vēlmes, lai tu bērniņ, nekad nenofeilotu tā pat kā es. Saprotams, ka nedaudz iracionāls un egoistisks elemnts tajā arī ir, bet ilgtermiņā tas nāk tikai par labi nākamajai paaudzei, kas ir tik pat paškritiska un barga pret sevi un bērniem, bet netraucē tajā pašā laikā mīlēt.
Mūsdienu ideoloģija šķiet ir kaut ko sajaukusi un domā, ka beznosacījuma lološana ir tikums un jebkas, kas izraisa emocionālu sāpi, kā kritika, ir objektīvs ļaunums. Labāk iemācīties gaidāmās sāpes jau agri, mīlošu radinieku apskāvienā, nekā sastapties ar tān pēkšņi, kā ar sipri pa olām, kad tiko esi izkritis no savas siltās, liutinošās ligzdiņas reālajā pasaulē, kur neviens tevi nahuj nemīl.