cibas vērotāja jobanās piezīmes
Ievērots, ka cibā visaktīvākā diršana notiek kaut kur ap nedēļas vidu.
Laikam pirmdien vēl daudziem pohas un ņe do etovo un vispār ņe do čevo ļibo.
Otrdien laikam sākas kaut kāds reāls darbs darbā, vēl arvien uz pohu athadņaka fona, tāpēc vajag saraut un sparīgi imitēt strādāšanubļeģ, kas pats par sevi ir smags darbs.
A vot trešdien maisam gals vaļā, visi tādi skaidri, izskalojušies un saprotoši par par dzeivi, lai pateiktu kādu gudru lietu (i ņikto ņeabižajetsa).
Ceturtdien ir okej, kā kuro reizi, tomēr zivju diena, mazums kurš kādu zivi apēdis. Grūti kaut ko pateikt par ceturtdienu.
Piekdienāaah visi jau no pulksten 10tiem dzer konjaku, tāpēc diezgan daudz ko nesakarīgu samurmulē un pat šur tur panesas, jo grāds prasa savu, bet ap 8ņiem apsīkstās, jo visi aizgāja dzert uz tavernu vai kādā bohēmiskā virtuvē, vai ja nē, tad tēlo, ka aizgāja dzert, jo būtu kautkā obidno postēt piektdienas vakarā kaut ko - uzreiz visiem skaidrs - nolaiferis.
Sestdienas rīti mēdz uzšvirsktīt ar kādu paģirainu/pālī postu par dzīves jēgu, bet tad ātri apsīkst, jo laikam aizgāja izgulēties, bet pēc pamošanās vairs nevarēja tik labi saprast dzīves jēgu.
Svētdiena klusa, kā pienākas Jēzus atkačāšanās dienai. Daudzi gurdi ceļas augšā, kā pēc puteņa Laimes Lāča multenē, lai atraktu kupenā iestigušo zirgu, aiztaisītu jumtā po pjaņi izpīpēto caurumu un sagatavotos neizbēgamajai pirmdienai - opjaķ iģķi v staju. Nu jā, daži atturībnieki vakaros raksta par to cik brīnišķīgi pavadījuši brīvdienas un cik dzīves ir skaista (bļerghhh die die die).