Mazliet gribās pakomentēt diegabikša pēdējo dienu antinacionālisma histērijas kontekstā.
Par izbrīnu cilvēki, ar kuriem nācies saiet pamatīgos ragos par tēmu (Kautskis, Pinjons etc.) izsakās loģiski un pragmatiski. Ir pilnīgi saprotams, ka galējs traibālisms neizbēgami ved uz bieži vien bezjēdzīgiem konfliktiem konfliktu pēc. Jebkura veida ideoloģiska hipertrofija pie tā noved. Ironiski, ka pats diegabiksis ne ar ko neatšķiras no tiem pašiem nacistiem, jo, lai gan viņa ideoloģijas balstās citās premisās, viņš ir tāds pats agresīvs traibālis, kas ienīst vai nesaprot jebkuru citu dzīves redzējumu un sagaida no pārējās cilvēces būt vai nu ''ar mani, vai pret mani''. Pie tam potenciālā vīzija te ir nesaprotama, jo ko tad tādi cilvēki grib? Lai visa cilvēce pārvēršas par kaut kādu homogēnu masu, kas kā skudras ne ar ko no viens otra neatšķiras un darbojās kā spiets? Kāda tad ir alternatīva nācijām, karalistēm utml. ''mākslīgiem'' iedalījumiem? Kļūt par apātiskiem, vienādiem troglodītiem kā Borhesa stāstā. Par nīkulīgiem tārpiem, kas gaida savu pēdējo stundiņu gulēdami savās bedrēs? Kāda ir tā homogēnās cilvēces vīzija, kā to panākt un kā tā darbotos bez stratifikācija, kas ir anything BUT mākslīga.

Kad tu uztaisi uzņēmumu vai pat bezpeļņas hobij-organizāciju tu arī momentāni esi iesaistījies mākslīgā konstruktā ar robežām, konkrētu ''in-grupu'', kas bīda savas intereses, konkurē ar citām līdzīgām grupām un cenšas tās pārspēt. Pasaules diegabikšu prāt šādus konstruktus ir jāizjauc un visus jāiegana vienotā kolhozā bez robežām un ierobežojumiem dalības tiesību ziņā. Līdzekļus, ko esam radījuši savas grupas darba, sadarbības un know-how rezultātā jādod baudīt VISIEM. Vobšem šarikovisms.

Pastāv ierobežojumi pret potenciālajiem dalībniekiem, robežas, ''savums''. Analoģiski ar etniskām vai reģionālām un kulturālām kopienām. Pateicoties šai diversitātei (tieši tā ir īstā diversitāte, nevis iedoma par milzīgu kausējamo katlu vai salātu bļodu) mums ir tik daudzveidīga pasaule. Tikai pateicoties šim sportiskajam azartam, kas liek grupām savā starpā konkurēt un censties kļūt labākām par citām notiek tā lieta, ko daži dēvē par ''progresu''. Pat diegabikša mīlētais komunisms nekad nebūtu radies, ja cilvēki nekopotos savstarpēji konfliktējošās/konkurējošās grupās.

Centrālā kritika pret nacionālismu ir tā, ka lūk nacisms. Es domāju, ka jebkurš, kas ir rudimentālā līmenī iepazinies ar vēsturi saprot, ka nacistiskā Vācija ir absolūts izņēmums, kura cēloņi bija daudz sarežģītāki par elementāru traibālisms ''gone wild''. Visi zina par Versaļa līgumu, par katastrofālo nabadzību un badu un kopējo depresiju tā laika Vācijā. Var teikt, ka viņi paši pie daudz no tā bija vainīgi, bet tas pilnīgi noteikti nebija ''tikai dēļ nacionālisma''.

Savukārt, ja iet runa par manu un dažu citu cibiņu vai vispār cilvēku nepatiku pret nekontrolēto migrāciju no svēšādām valstīm, tad tas ir elementārs ''consequence based'' novērojums. Sekas šim fenomenam ir katastrofālas un to ir viegli novērot. Ilgtermiņā tas novedīs pie ekonomiska kraha, t.s. ''balkanizācijas'' (diversity is NOT strength, vismaz ne tādā formā kā to pasniedz SJW šiziki), dzīves līmeņa kritumu un ''rampant criminality'', kas ir vērojama jau šobrīd. Tam nav nekāda sakara ar ''mūsu izcilo āriešu nāciju'', kura negrib jaukties ar citām rasēm or smth. Elementārs sadzīvisks common sense. Problēma tāda, ka daudzi cilvēki ir aizvietojuši savu veselo saprātu ar ideoloģiskiem vimpeļiem un ķeksīšu vilkšanu bez mazākā konstruktīvā plāna kā šo savu ideoloģiju praktiski ieviest dzīvē lai vilks paēdis un aitas dzīvas. Jebkura kritika tiek nobļauta un ideju apmaiņa nenotiek. Jo ideju nav. Mērens nacionālisms strādā un ir loģisks, bet vimpeļi un plakāti nē, tāpēc ļevokiem neatliek nekas cits kā rīkot pastāvīgus demaršus un brēkāt par ''nacismu''.