gnidrologs (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} gnidrologs) rakstīja,@ 2008-10-16 18:00:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Dajoš Valhallu!
Lai dzīve pēc medus neliktos, škrobei par to, ka Saulkrastu būdā tomēr laikam neizdosies ievilkt normālu netu, pievienojās iespēja pavadīt nelielu vakāciju Rīgas 1.ajā slimnīcā. Īpaši jauki tas, ka pirmo nedēļu izdevās pavadīt 5vietīgā palātā, kura acīmredzot domāta nāvinieku un prātu zaudējušo pakāpeniskai izvadīšanai uz viņsauli.
Jau pirmajā naktī nomira kāda gārdzoša, vaidoša gaļas čupiņa, kas atgādina bildes par viduslaiku mēra upuriem - palagos ievīstīts vārguma avots. Pēc tam laiku kavēja kāds, kura izskats un uzvedība atgādina Borhesa nemirstīgā troglotīda gaitas. Izrādās vecais pusģindenītis nevar paeelpot guļus, tāpēc caurām naktīm klīda pa palātām un koridoriem neuzkrītoši, taču baisi īdot un nopūšoties kā Karlsona spoks vai naigie zombīši no Resident Evil. Tiesa ģindenītis nekā neēda, tāpēc ar katru dienu promenādes kļuva mazāk vērienīgas, bet vaidi un nopūtas klusākas. Ceturtajā naktī izdzisa pavisam. To iespējams veicināja iepriekšējā dienā pievestais PSRS rallija čempions, kas bija akls, zaudējis prātu un spēju sevi koordinēt. Pamodos ap pustrijiem naktī pie skata, ko būtu bijis vērts iemūžināt kādā 19. gs. stila gleznā. Čempions ar seju troglotīda gultā, rokas iekrampējušās svešā palagā, kājas zem paša gultas, fonā nepārtraukta monotona burbināšana. Troglotīds vienā gurnautā atkritis garšļaukus uz muguras beigts.
Vispār čempiona neprāts sākotnēji bija samērā ekscentrisks. Tā izpausme nepārtraukta runāšana. Runāja viņš par to, ka ar galvu īsti neesot kārtībā (pats atzina) un, ka šī runāšana ir bezjēdzīga un ne pie kā neved, tāpēc to derētu pārtraukt. Tieši tāpēc monologs turpinājās, jo apkārtējie šo pozīciju nespēja īsti izprast. Kā gan, lai uzskatāmāk ieskaidro neizpratnē esošajai publikai sava diskursa bezjēdzīgo cilpveida raksturu, ja ne to turpinot to ad infinitum?
Vēl bija kaut kāds cimperlīgs pusparalizēts bijušais nomenklaturščiks, kas ik pēc 10 minūtēm sauca māsiņas, lai viņam palīdzētu sakārtot segas un viņa aprūpētājs, kurš man laikam vienā brīdī bija gatavs sadot pa purnu, bet tas nu tā. Rīt uz mājām.
Lai dzīve pēc medus neliktos, škrobei par to, ka Saulkrastu būdā tomēr laikam neizdosies ievilkt normālu netu, pievienojās iespēja pavadīt nelielu vakāciju Rīgas 1.ajā slimnīcā. Īpaši jauki tas, ka pirmo nedēļu izdevās pavadīt 5vietīgā palātā, kura acīmredzot domāta nāvinieku un prātu zaudējušo pakāpeniskai izvadīšanai uz viņsauli.
Jau pirmajā naktī nomira kāda gārdzoša, vaidoša gaļas čupiņa, kas atgādina bildes par viduslaiku mēra upuriem - palagos ievīstīts vārguma avots. Pēc tam laiku kavēja kāds, kura izskats un uzvedība atgādina Borhesa nemirstīgā troglotīda gaitas. Izrādās vecais pusģindenītis nevar paeelpot guļus, tāpēc caurām naktīm klīda pa palātām un koridoriem neuzkrītoši, taču baisi īdot un nopūšoties kā Karlsona spoks vai naigie zombīši no Resident Evil. Tiesa ģindenītis nekā neēda, tāpēc ar katru dienu promenādes kļuva mazāk vērienīgas, bet vaidi un nopūtas klusākas. Ceturtajā naktī izdzisa pavisam. To iespējams veicināja iepriekšējā dienā pievestais PSRS rallija čempions, kas bija akls, zaudējis prātu un spēju sevi koordinēt. Pamodos ap pustrijiem naktī pie skata, ko būtu bijis vērts iemūžināt kādā 19. gs. stila gleznā. Čempions ar seju troglotīda gultā, rokas iekrampējušās svešā palagā, kājas zem paša gultas, fonā nepārtraukta monotona burbināšana. Troglotīds vienā gurnautā atkritis garšļaukus uz muguras beigts.
Vispār čempiona neprāts sākotnēji bija samērā ekscentrisks. Tā izpausme nepārtraukta runāšana. Runāja viņš par to, ka ar galvu īsti neesot kārtībā (pats atzina) un, ka šī runāšana ir bezjēdzīga un ne pie kā neved, tāpēc to derētu pārtraukt. Tieši tāpēc monologs turpinājās, jo apkārtējie šo pozīciju nespēja īsti izprast. Kā gan, lai uzskatāmāk ieskaidro neizpratnē esošajai publikai sava diskursa bezjēdzīgo cilpveida raksturu, ja ne to turpinot to ad infinitum?
Vēl bija kaut kāds cimperlīgs pusparalizēts bijušais nomenklaturščiks, kas ik pēc 10 minūtēm sauca māsiņas, lai viņam palīdzētu sakārtot segas un viņa aprūpētājs, kurš man laikam vienā brīdī bija gatavs sadot pa purnu, bet tas nu tā. Rīt uz mājām.
