"La belle personne" pērles ietvaros. Ļoti cerīgi - režisors Kristofs Honorē (tas pats, kas "Chansons d'Amour"), lieliskākais francūzis Luiss Garels skolotāja lomā, skaisti skolēni, ikdienišķi skaisti, gadalaiks - rudens. pirmā vilšanās, ka aizmirstas austiņas ar visu mp3 kaut kur mājās (vēl šobrīd nav atrodams). vilšanās numur divi - filmai ir subtitri (kas nav vilšanās), bet tie ir krievu valodā - wtf? vilšanās trīs - saprotu franču valodu tādā līmenī, lai uzķertu galveno domu un šādus tādus izteikumus (tādam, pilnīgi viss sīkākajās detaļās nav saprotams) ps vilšanās trīs - arī māsai, kurai ir austiņas, tulkošanas aparāts tās nepieņem un neizdod nekādu skaņu - tā nu abas sēžam un skatāmies, pussaprotot uz ekrāna notiekošo. vilšanās nr.4 - laikam manas cerības bija lielākas - atstāja tādu nepabeigtības sajūtu, pietrūka kaut kā (varbūt vainīgas austiņas?), un pēdējā vilšanās - filmas otrajā pusē pēkšņi melns ekrāns, tad parādās skaņa, cilvēki kaut ko runā, bildes nav.. bildes nav nepieklājīgi ilgi. kad tā atkal uzrodas, nokavēta jau ļoti nozīmīga saruna starp diviem galvenajiem varoņiem, kuras dēļ sekojošā notikuma iemesli nav skaidri saprotami. Garels gan ir tā vērtība, uz kuru var skatīties ilgi, pat neko nesaprotot, klausīties viņa itāļu valodā.. :>