Es esmu pārāk fiziski vājš, emocionāls, pārāk noskrandis, nekopts un visādā citādā ziņā jocīgs, lai mani uztvertu nopietni - kā gudru un prasmīgu cilvēku. Es ar savu tēlu tikai diskreditēju tās domas, ko izsaku. Bet neesmu pirmais, neesmu vienīgais, neesmu arī pēdējais. Par tiem pirmajiem beigās tika uzrakstītas grāmatas pat. Bet man to nevajag. Grāmatu ir jau gana daudz. Tik daudz, ka lasīt vairs nespēju.

Heh, cilvēkiem tās fundamentālās dzīves lietas neinteresē. Man savukārt neinteresē, kur rīgā ir bezmaksas autostāvvietas, kurā veikalā ir vislētākās preces, kurš zīmols ir populārs, kas iet pa tv, kurš ar ko tusē, ko kas saka, kāds ir hokeja rezultāts un kā sauc aktierus filmās un politiķus partijās.

Tas īstenībā mani tuvina ik pie katra, jo es neatrodos nekādos rāmjos.
Nē...
Izrādījās, ka, ja cilvēki sastājas man apkārt no visām pusēm, tad viņu rāmju malas smuki izveido rāmi arī apkārt man. Pat ne rāmi. Kasti.