Merry Apocalypsemas and a Happy Last Year! Mwahahahaha!

Before this world ends I would like to reveal my true self...

... Henri Marie Raymond de Toulouse-Lautrec-Monfa



Pleased to meet you!

Strangest storm ever - it was snowing a lot, but there is no snow on the ground. Every single snowflake melted as soon as it reached the ground. This storm is over now. It ended with sunshine.

Today was my last opportunity to see her. Now I need to forget her. Loving somebody without seeing this person never has a point. It would be a life in illusion, and that is a sin. God has given us real world and real people and one must never exchange that for illusion.

She got used to me. There is nothing more I have that could surprise her. Now I have time to change something in my life and inside of me. And then I am sure destiny will send another storm and another meeting for us.

For now I have to forget to think of her and concentrate on changes.

I always wanted to have a sister, but it never happened. Now with three decades behind my back I still want one. When I meet a woman first of all I try to find a sister in her only then a lover. I never found a sister, so I never wanted to go any further. They probably thought I'm gay or too selfish, or I've got autism or something. It's just that I need someone like me to be together with.

I have found someone to love. And the blizzard outside lets me know she likes me, too, and we will meet soon, maybe even today or after a moment. But it completely does not mean, we will be together. There were people accompanied by blizzards and that unusual look in their eyes before, but I never came together with any of them. And maybe I could if I paid more attention to them. But you never now, how much is enough, thus end up doing too little or too much, which destroys all bonds between me and her.

I want to fall in love. Again. This sweet dizzy feeling that lets everything else in the world lose it's significance. But fall in love with somebody I can't really be together. Because I don't know if I want relationships now. I just can't sustain any relationships at the moment. Don't have enough time and ideas to devote myself to somebody. I am afraid to give up all my plans for the future thus destroying my life. So I just want to love somebody without relationships with this person. She has to be single of course so this love would not be a desire of fornication. Pure love. Hopeless and obscure. Who will she be?

Atkal redzēju to seju. Bet šoreiz ar cigareti mutē. Vilšanās, vilšanās, kārtējā vilšanās. Bet savā ziņā arī atvieglojums. Katra simpātija ir kā krimināllieta, bet es kā detektīvs, kas cenšas atrisināt tās mīklas. Tas atvieglojums nāk līdz ar atrisinājumu. Case is closed. Suspect not guilty and ought to be released of probation.

Bet vispār interese uz pretējo dzimumu man samazinās līdz ar ienākumiem. Nē. Precīzāk interese uz pretējo dzimumu samazinās līdz ar pretējā dzimuma interesi pret mani, kas savukārt ir proporcionāla maniem ienākumiem.

Tas ir tas, ko biju gribējis: noskaidrot, kā sievietes izturas pret vīrieti, kas ir zaudējis darbu. I get it all now. I take it all. I am mister nobody. Es gribēju pierādīt sev, cik nepilnīgas viņas līdz ar to ir, un man tas ir izdevies. Apsveicu sevi...

Bet tā vientulības sajūta ir salda. Kā apsaldēti kartupeļi. Naudas trūkums atnes sajūtas no skolas laika, kad tās naudas bija tieši tik necik, cik tagad. Šķiet, ka esmu aizceļojis atpakaļ laikā, un rodas simpātijas pret jauniem skuķiem. Old dirty bastard...

Nav lielāka murga par nokļūšanu mājā, kur katrs gaismas slēdzis slēdzas uz dažādām pusēm - vienā istabā uz leju, citā - uz augšu. Laikam var būt gan. Ja tā māja būtu mana.

Tad atliek tikai viens - lauzt visu ārā un pārtaisīt. To skaitā arī ūdenskrānus, kur no zilā krāna tek karsts ūdens, bet no sarkanā - auksts. Kāds profesionāls elektriķis teica, ka pa visu viņa karjeru viņam ir bijuši vien 20 objekti, kur viņš ievilkta elektrību no nulles, un simtiem objektuktu, kur viņš pārtaisīja citu "profesionāļu" darbu.

Kāpēc cilvēki tik bieži iekrīt uz haltūrščikiem? Alkatības dēļ. Vēl ir dzīvs stereotips, ka tie taisīs lētāk. Praksē iznāk gan, ka viņi gan paprasa vairāk par darbu, gan arī par materiālu prasa vairāk, turklāt pa to naudu nopērk vislētāko, bet atlikumu piesavinās. Vēl jau tas, ka viņi nemāk, nu nemāk strādāt ar samazinātiem atkritumiem. Arī sakopt aiz sevis nemāk. Ja palūdz, tad pēc tam viss no kaut kāda pārsteiguma kakta tāpat pašam jāvelk prom. Beigu beigās viss sataisītais pēc diviem gadiem ir jāpārtaisa. Sliktākajā gadījumā atklājas arī aiz nolaidības izdarītie papildus bojājumi.

Profesionāļus atrast tagad ir viegli, ja viņi nevīžo izlikt internetā portfolio ar foto un adresēm.

Bet ja runa iet par privātmāju, tad jebkurā gadījumā ir izdevīgāk darīt visu pašam. Bez rekonstrukcijas labuma tad ir arī pašizaugsmes labums. Un ja kaut kas noiet greizi, tad pašam visu jau pārzinot, var ātri salabot, netraucējot lielus cilvēkus ar mazām muļķībām.

Garām pagāja meitene ar acīmredzami smagu somu. Dikti sagribējās panest viņai, bet pakautrējos uzprasīties. Viņa bija izskatīga un no malas tas noteikti izskatītos pēc pielīšanas. Turklāt biju atbaidošās drēbēs. Man ir ieradums valkāt vissliktākās drēbes, lai tās ātrāk novalkātu un uzvilktu ko labāku. Bet šad tad kāds pamanās uzdāvināt man kādu citu atbaidošu, man diezgan nederīgu lupatu, kas pašam nav vajadzīga. Un vēl tas mans ieradums lāpīt caurumus... Tā staigāju mūžīgi noskrandis, bet mājās čemodāni un skapji ar nevalkātām drēbēm, kuras jau droši vien sen vairs nav modē. Ai, nekad nav bijušas. Es pats sev vienmēr pērku kaut ko jocīgu. Tā arī pagāju tai meitenei garām. Viņa pat apstājās atpūsties aiz smaguma. Vai drīzāk aiz tā, ka viņai nepatika, ka es aiz viņas sekoju, palaida garām.

Atcerējos pasakas par prinčiem un princesēm. Man ir stereotips, ka nekad gatavs princis un gatava princese nesaiet kopā. Parasti, princeses šauj bultu, kas trāpa kaut kur purvā pie krupja, kas, ja princese tādu spēj iemīlēt un nobučot, pārvēršas par princi. Prinčiem savukārt ir pelnrušķītes, kura vienreiz tiek uzfrišināta, kaut kur parādās, tad pirms pulksteņa, kad pārīši parasti sāk izklīst pa savām istabām, pazūd no ballītes, atstājot vien kristāla kurpīti, atkal atgriežas savā vecajā stiliņā. Un, ja princis nav lohs, tad viņš to princesi atrod un spēj pazīt arī ne-princeses tēlā.

Dzīve laikam viss ir kā nākas. Prinči saiet ar princesēm, bet pelnrušķītes ar krupjiem.

Tālāk var gadīties, ka pēc medusmēneša princis pārvēršas par krupi vai cūku, bet princese par odzi vai kuci. Pelnrušķīte un krupis savukārt, saliekot kopā viens otra labsirdību un dotības, pārvēršas par princesi un princi vai karalieni un karali, ja tas notika ne tik ātri.

===

Man jāatzīst sevi par krupi. Esmu pretīgs, necils, totālākā purvā, un mana dzīve paiet mēģinot pierunāt visādas garāmbraucošas princeses paņemt mani sev. Bezjēdzīgi. Jāizdomā kaut kas, lai bargā pamāte aizsūtītu pelnrušķīti uz purvu.

Iegāju tumšā telpā, kur stāvēja vien sveces. Neskaitāms daudzums mazu svecīšu. Telpa bija bezgalīgs labirints. Pēkšņi sadzirdēju, kā caurvējš aizcirta durvis. Pagriezos, bet durvju vietā bija vien eja uz bezgalības otro pusi. Sāku iet, tad skriet, tad noguru un apstājos, atspiedos ar rokām pret ceļiem, trūka elpas. Nomierinājos, tad atkal sāku lēnām iet. Mugursoma šķiet ir smagāka. Attaisīju to vaļā, redzu, tanī daudz sveces. Smaržīgas un siltas, kā tikko izlietas. Sagribējās kādu aizdedzināt, izņēmu ārā un jau gandrīz pieliku klāt pie uguns, kad sadzirdēju jaunas sievietes balsi:
- "Ko tu dari? Uguns taču ir jāņem no enģeļa rokām."
- Es pagriezos un ieraudzīju jaunu vientuļo māti ar vienu iedegto sveci rokās. Sveču gaisma atmirdzēja viņas gaišajās acīs. Kā gan kāds varēja atstāt tik skaistu sievieti vienu?
- "Parādi..." viņa gribēja izņēmt man no rokām svecīti, pieskārās, sajuta sveces siltumu, atrāva roku un iesaucās: "Ak, tu, tā taču vēl ir dzīva! Tu vispār zini, kur atrodies?!
- Es noliedzoši pakratīju galvu ar neizpratni sejā.
- Viņa paņēma manu roku un aizvirzīja to kopā ar sveci atpakaļ somā, lai lieku vietā: "Šeit ir pazudušo bērnu dārzs. Ja tavs bērns piedzimst nedzīvs, tā dvēsele uzkavējas šeit. Enģelis visas dvēseles sapulcē un aiznes atpakaļ Dievam, to radītājam, kas viņas mierina un atgriež atpakaļ dzīvības kokā. Tev tavas sveces ir jāaiznes savai sievietei. Šeit parasti atļauj ienākt tikai pārim. Vientuļniekiem atsevišķos gadījumos."
- "Kāpēc tu esi viena?"
- Viņa klusēja. No viņas sejas varēja nolasīt atmiņas par vilšanos.
- "Jā jau es te tiku ielaists, tad noteikti arī man ir attaisnojošs iemesls."
- "Droši vien pa baznīcas tumšo stūri iekšā iegāji?" viņa uzsmaidīja. "Jā. Mūsdienās tik daudz cilvēku nolemj atteikties no bērniem, lai pretī saņemtu panākumus, slavu, labklājību, piedzīvojumus vai citus šīs dzīves pārejošos labumus. Ko tad tu gribi?"
- "Ģimeni. Un daudz bērnu."
- "Tad tev šeit noteikti nav jābūt. Ir kaut kas cits, kamdēļ tevi te ielaida. Tev ir jāatrod, kas tas ir. Ejam, tu domā, es tikmēr izvedīšu tevi ārā. Te laiks rit lēnāk kā ārā, jāsteidzas, mani bērni gaida mani mājās. Tevi arī noteikti kāds gaida."
- "Negaida mani neviens. Tāpēc laikam arī tiku ielaists šeit."
Viņa neko neteica. Atrada brīvu vietu savai svecītei, kaut ko pačukstējai tai, tad gāja. Es atpaliku piecus soļus. Neskaitāmas sveces gar acīm reibināja. Te aiz kāda pagrieziena bija tumsa. Viņa atskatījās uz mani un iegāja tanī. Es līdzi.

Attapos ārpus baznīcas pie enģeļa. Vientuļā māte bija izgaisusi. Acīmredzot tie pieci soļi, kas mūs šķīra tur pēdējā brīdī, bija ilgs laiks šeit ārpusē. Gribēju uzrunāt enģeli, bet viņš bija kā no akmens. Arī sveču manā somā vairs nebija.

[izdomāts]

I often go to the countryside to pick up some home made food as it has no chemicals therefore is better for health. When I get home I take it out to eat it. Then I think about my family. I'd rather give everything to them rather than staying healthy myself and watching them die of cancer, blood vessel or heart or other deseases. But they never appreciate food like that and never think about difference in food and consequences of consuming one or another product.

Sometimes I find stuff brought by me and left for them rotten, since nobody even touched it. This is when I feel, like I've lost a fight to some evil forces or so. Then I think of God and nature - a great father and mother in heaven. I imagine myself in their place and that I have a child like me - devoted and faithful. I take care about this child and give him the best that I have - best food and clean water. And what would I do if this child would give all that to somebody else who ignores me? This is the point, when I understand, that it's ok that I eat all by myself.

Kā pusaudzis...
klausos vienu un to pašu dziesmu atkal un atkal. Kas notiek ar mani?

If a woman likes you today, it does not mean she will like you tomorrow. If the woman does not like you tomorrow, it does not mean she will not like you after tomorrow.

I try to be the same. I try to think how bad she is, not how good. Just to calm down my heart. Too much feelings is not good for a relationship that has not even started. But... it's useless. I like her no matter if she is bad or good.

A few months before I quit my job I had words with my colleague. My hair was a mess more than ever and women just can't take it. She expressed all her negative thoughts about me. I really liked that person, so it was shocking to hear all that from her. I asked her to stop saying all that, it's just a few months for us left to see each other, let me be. She wouldn't stop. Finally I got enraged and "spilled the contents of my boiling cattle" towards her, too.

Despite the fact, that she understood nothing about me, she was right anyway. I am not a real man and I really should learn to be one. But not from some short haired dandy dressed moneymakermotherfuckercocksuckers. That's exactly what I did before and that made me a worm, what I was back then.

On the morning next day I saw a dream:
I am in a foresty town near some lake. Looked very much like Baltezers about a decade ago. It was summer. I see some beaver walking around. And I see some dog. I take some food to give it to the dog. When I came closer I see this dog attacking beaver. It appeared to be half a wolf. I couldn't react and this dog attacked me to my neck.

I came to work next day and I heard my colleague talking to others about a dream, that she saw. And she saw herself flying. She said, she never had such a bright dream of flying before.

I'm glad, she didn't take it so hard. Well, I took it hard and I still am thinking about it. The last moments. I always wanted to leave a city as a happy person, but some people, the closest, would never let it happen...

Redzēju sapni, kur braucu autobusā vēlu vakarā kādā man nezināmā vietā un laikā. Šķiet jau, ka Latvija vien ir - tie paši meži, pauguri. Tikai viss citāds tāds, dīvains. Nav grants ceļu - tikai asfalts. Cilvēki dedzina atkritumus turpat pie savām ēkām - laikam lielā talka. Kopā ar mani autobusā sēž nēģeri. Autobuss turklāt kā Amerikā pagājušajā gadsimtā ir sadalīts - neģeriem aizmugure, baltajiem priekša. Pat krēsli ir savādāk dizainēti. Nēģeru krēsli ir no gluda materiāla, lai būtu viegli nomazgāt. Autobusa priekšpuse ir tukša - esmu vienīgais balts, bet sēžu aizmugurē kopā ar nēģeriem.

Es tiešām esmu pelnījis būt viens. Atcerējos pirmo iemīlēšanos. Es taču viņu tik ļoti pievīlu. Mēs bijām pārāk jauni un visi redzēja, ka neesmu vienaldzīgs pret viņu, tāpēc kaitināja mūs. Izdomāju, ka, ja pateiksim, ka esam radinieki, tad visi rimsies. Taču notika otrādi. Visi arvien vairāk centās izzināt, kas ir starp mums. Man uznāca dullums, es atzinos visu priekšā un viņas klātbūtnē, ka neesam radinieki, kaut arī pats liku viņai teikt visiem, ka esam. Viņa aizskrēja.

Es sev nekad nespēšu piedot. Katru dienu to atcerēšos, lai vairs nekad neatkārtotu neko tamlīdzīgu.

It's so cold in my heart, that even the world outside started to get frozen. I don't care...