Dream
Redzēju sapni, ka esmu uz kaut kādas salas, bet Latvijas jūrmalai raksturīgā priežu mežā, slēpjos no kaut kādas dīvainas pusmilitāras psihiski nelīdzsvaroto ļaužu organizācijas, kas vāc un apcietina cilvēkus. Klaiņoju apkārt viņu mītnei, vērojot turp notiekošo, lai saprastu, kā arisināt šo problēmu. Tad sākas dīvaina sarosīšanās,

pa mežu sāk skraidīt ļaudis, braukt mašīnas, apcietinātie ir izlaisti. Es izlienu ārā un skrienu tanī mītnē, pa ceļam uzbrūku kādam vīram no tās organizācijas, it kā tas kaut ko ietekmētu. Kad nokļūstu tanī mītnē, sastopu draugus. Arī kādu sievieti no organizācijas iekšienes, kas steigā vāc mantas. Prasu: kas notiek? Viņa saka, ka drīzumā sāks darboties salas vulkāns, un ir vēlams, lai es palieku tepat zem zemes (organizācijas mītne gan nav zem zemes, bet tā vairāk ir ēka ar pagrabstāvu), kur mani nevarētu skart karstums. Tad viņa ātri ielec mašīnā pie citiem savējiem, un pazūd uz ostu. Es saprotu, ka uz viņu kuģa nevarēšu tikt. Palieku tanī mītnē, paklausīdams viņas padomam, sāku taisīt ciet logus, lai it kā nesadegtu. Tad atskan sprādziens, vulkāns ir aktivizējies, man trāpa ar pelniem. It kā ievainots neesmu. Ielienu ēkā. Tur vēl ir mani draugi, gribu vēl aiztaisīt žalūzijas (it kā tas līdzētu...) un ieraugu, ka ēkai ar ātrumu 30 km/h tuvojas lava. Tad es reāli apzinos briesmas un man pielec, ka tā ēka neizturēs, un, ja izturēs, tad būšu tanī apglabāts. Skrienu prom. Draugi prasa: kur tu laidies? Es saku, jāskrien prom, lava jau ir klāt.

Tad es pamodos (par laimi). Turpinājums tāpat ir vērots neskaitāmajās Holivūdas katastrofu filmās. Atcerējos, ka pirms gulētiešanas ieēdu gabaliņu no veikala tortes "Moka". Jā, ar vienu "k" burtu. Bet "O" burtu gribas lasīt "uo". Jāizvairās no tām butaforiskām tortēm.

Nekad negribēju braukt prom no Latvijas. Gribēju palikt un pretoties ļaunumam, kas ir šeit. Bet, ja ticēt sapnim, es neko nepanākšu. Ļaunums beigās gan aizbrauks pats. Bet vai man tāpat nāksies nožēlot, ka neiazbraucu jau tagad?