Redzēju šadu sapni:

Esmu kādā lielpilsētā, šķiet, ka nākotnē, jo visur ir absolūts pelēks betons, augstceltnes, spilgtas zīmes ar atstarojošiem un spīdošiem elementiem, pelēkas debesis un visapkārt dūmaka. Iela piemētāta ar iepakojuma atkritumiem. Es kā parasti sāku visu vākt un nesu uz šķirošanas tvertnēm. Tās tvertnes ir mazas, to daudz un dažādas, es nesaprotu, kur šķirot. Plastmasu saķirot var, bet stiklam šķiet, ka tvertnes nemaz nav. Nezinu, atstāju turpat.

Esmu it kā students, un kopā ar koju istabas biedriem pārvācamies uz kādu citu istabu komunālajā dzīvoklī citā ēkā, augstceltnē, mūsu stāvs diezgan augstu. Ierodamies, saimniece apstāsta, kas un kā, iekāŗtojamies. Man līdzi arī meitene, es viņu apskauju, apviju rokas ap vēderu, laikam tad viņa ir mana. Viņa gandrīz plika, neskatoties, ka mēs ar džekiem visi tur esam. Viņa gaida bērniņu, un man šķiet, ka es pat varu sajust ar savām plaukstām to bērnu.

Mēs runājam ar viņu par to bērnu, ka gribam un ka bērns ir mans, bet var būt arī no tiem maniem draugiem, es pārmetoši saucu viņu vārdus. Džekiem ir franču vārdi, kaut kas līdzīgs Nikolā, Lusjēns, bet neatceros. Tātad Francija.

Pēkšņi ierodas kaut kāda kompānija, tādi kā jauniešu gengsteri, un šķiet, ka mana mīļā pieder pie viņiem, jo viņa ir nost no manis un klausa un pieslējusies viņiem. Komunālajā dzīvoklī būs ballīte, daļa gengsteru aizgāja iepirkties, mana meiča ir atstāta mierā, un es domāju, ka vajadzētu paņēmt viņu un laisties prom no turienes. Es ar viņu neko nemaz neapspriežu, šķiet, ka viņa ir tāds cilvēks, kura iet līdzi jebkuram, kas viņu kaut kur parauj. Izskrienam kāpņu telpā un laižamies lejā pa trepēm, ar liftu var sanākt pārsteigumi, manuprāt daļa gengsteru apakšā pīpē. Tad dzirdu, ka no apakšas kaut kas nāk pretim. Apstājamies, domāju, ko darīt tālāk.

Te es pamodos. Gribējās jau tur atgriezties un visu atrisināt, bet nekā. Iedomājos, ka varētu atslēgt ar nazi vai kā savādāk lifta šahtu un rāpties līdz pagrabam, kur augstceltnēs parasti ir miskastes. Tad izmukt atkritumu mašīnas aizsegā. Tikai nezinu, kā grūtniecei būtu bijusi tā rāpšanās pa trepēm lifta šahtā desmit stāvus uz leju.

Sapnī redzēju daudz kūkas un tortes, un esmu cilvēku sabiedrībā, visi kaut ko liek uz galda un sagatavo ēšanai, arī man ir tik daudz gardumu līdzi, un tas viss notiek Rīgā, kaut kur pie jūras vai Daugavas, pa logu redzami kuteri, kuģīši, bet šķiet, mans miteklis joprojām ir netālu no ķīšezera, aviatoru kopmītnēs, un pulkstens jau ir vienpadsmit, es domāju, ka ceļš uz turieni no centra būs iespējams vienīgi kājām, pa tramvaju sliedēm, bet jūtos laimīgs un nesteidzos prom, kāda pazīstamā meitene paprasīja gabalu no manis atnestās kūkas, es steidzos nogriezt, izdaru, tad skraidu apkārt pa zāli viņu meklēdams starp daudz jo daudz cilvēkiem, bet nevaru atrast, kūkas gabaliņš rokās arvien vairāk samīcas man grūstoties starp pleciem, līdz es sāku saprast, ka man tas ir jāapēd pašam, ko arī izdaru, tad ieraugu tās meitenes paziņu, pieskrienu klāt un pasaku, lai nodod viņai ziņu, ka lai droši nāk pie manas kūkas un nogriež sev gabaliņu pati, tā ir uz galda, bet man ir jādodas.

Redzēju sapnī kādu sievieti, kas šķirstīja semināru katalogu. Tad redzēju viņas acīm, ka viņa pievērš uzmanību semināram "Man nav vīra". Šķiet, ka viņa zvanīs un pieteiksies.

Kad pamodos, iedrukāju šī semināra nosaukumu iekš google. Atradās vien citāts no jaunās derības:
15 Sieva Viņam saka: "Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt."
16 Tad Viņš tai saka: "Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!"
17 Sieva Viņam atbild: "Man nav vīra." Jēzus viņai saka: "Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, -
18 jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību."

Pagaidām vēl nezinu, ko ar šo mistisko ziņu iesākt. Pirmā doma, kas ienāk prātā ir, ka šis jautājums drīz kļūs aktuāls sabiedrībā un tāpēc varētu uzrakstīt grāmatu ar skaidrojumiem Bībeles tekstiem attiecībā uz attiecībām. Grāmatu rakstīšana gan nav man pa prātam. Ja kādam ir vēlme un varēšana, tad aicinu to izdarīt manā vietā.

Redzēju sapni, kur braucu autobusā vēlu vakarā kādā man nezināmā vietā un laikā. Šķiet jau, ka Latvija vien ir - tie paši meži, pauguri. Tikai viss citāds tāds, dīvains. Nav grants ceļu - tikai asfalts. Cilvēki dedzina atkritumus turpat pie savām ēkām - laikam lielā talka. Kopā ar mani autobusā sēž nēģeri. Autobuss turklāt kā Amerikā pagājušajā gadsimtā ir sadalīts - neģeriem aizmugure, baltajiem priekša. Pat krēsli ir savādāk dizainēti. Nēģeru krēsli ir no gluda materiāla, lai būtu viegli nomazgāt. Autobusa priekšpuse ir tukša - esmu vienīgais balts, bet sēžu aizmugurē kopā ar nēģeriem.

Redzēju sevi un tēvu turku pirtī. Diezgan liela tā pirts bija, ar kolonnām. Nebiju tur, lai izklaidētos. Sākumā tā pirts bija tukša. Kad iegāju kādā no palīgtelpām un atnācu atpakaļ, pirts vidū bija uzklāts galds aiz kura sēdēja austrumnieku bars. Atgriezos viesnīcas telpā, arī tā bija pārpildīta ar austrumniekiem, kuri paģiraini gulēja gultās vienā lielā barā vienā lielā istabā kopā ar savām austrumu meitenēm. Tām meitenēm bija nedabīgas formas krūtis, acīmredzot ar implantiem. Nekad dzīvajā neesmu redzējis neko tādu, tāpēc apmulsu un ātri atstāju to telpu.

Redzēju riebīgu sapni:
( Read )