Deja
Dīvainu sapni redzēju, ka gaidu, kamēr beigsies sarkanā gaisma pie gājēju pārejas Valdemāra ielā pie Mākslas akadēmijas. Īsi pirms iedegas zaļā gaisma pie manis pienāca kāda meitene un uzlūdza dejot. Tā mēs abi lēnā dejā cieši viens otram klāt pārgājām pāri Valdemāra ielai līdz atdejojām pie Mākslas akadēmijas durvīm. Tur deja beidzās, meitene aizskrēja. Notika tāds kā svinīgais pasākums, es pat biju uzvalkā. Šķiet, ka neesmu tur nejaušs garāmgājējs, jo neaizeju prom.

Neteiktu, ka man tagad ļoti gribētos vispār kaut kur iestāties, kur nu vēl Mākslas akadēmijā, bet atceros, kādreiz vēl bērns būdams centos iestāties kaut kādos sagatavošanas kursos tur. Tas bija deviņdesmito gadu vidū. Man tas neizdevās. Ja mani dzīve tur vēl kādreiz ievirzīs, tā būs vislielākā likteņa ironija un pasaules muļķība ever. Jeb arī notiks brīnums...