Cieņa
Laipnība, iecietība, labsirdība - ja to visu cilvēks pielieto savā dzīvē no dvēseles, tad agri vai vēlu viņam apkārt savāksies tie, kas šo cilvēku piekrāps, ļaunprātīgi izmantos, piemānīs. Kāpēc cilvēki ciena tos, kas liek viņiem baidīties, nevis tos, kas liek viņiem justies droši? Tas nav godīgi. Labsirdība pievilina nelietību. Labsirdība ir vājā vieta, ko cilvēki izmanto, lai atbrīvotos no tās psiholoģiskās slodzes, ko sagādā viens otram ar savām nelietībām. Labsirdība liek kādam domāt, ka par labsirdīgo var dominēt, kas ļauj apmierināt godkāri, kas nerimsies, līdz tas, kura labsirdība tiek ļaunprātīgi izmantota, tiek pazudināts. Parazītisms.

Vēl ir atklātība - esmu redzējis tik daudz gadījumu, kad attiecībā uz cilvēku, kas ir atzinies kādā neizdevīgā lietā, tiek pieņemts negatīvs lēmums, bet pret tiem, kas turējuši muti ciet, slēpjot vēl nezidevīgāko, pozitīvs.

Es atkal nonāku pie secinājuma, ka man ir jānošķiras no civilizācijas, jo šeit, lai izdzīvotu, ir jāšķiras no šīm īpašībām. Bet to es nevaru, jo nekas cits vērtīgs manī nav. Esmu sevi veltījis tieši šīm lietām, nevis precizitātei vai sausai darbspējai. Tas nozīmē, ka esmu antisociāls, gandrīz noziedznieks. Es nevaru noliegt pats sevi.

Protams, ne katrs ir blēdis, bet katram ir tieksme būt pārākam par visu, ko vien ir iespējams apiet. Arī man. Jā. Arī es mācos vai, kā tas saucas, socializējos, un mācīšos vēl divus gadus. Kļūšu arvien kulturālāks, he. Ak, Dievs, palīdzi man nezaudēt to dvēseli, ko esi man devis.