Autobuss
Dzīvojot šajā pasaulē ne reti aizdomājos par to, ko iegūstu ar ticību. Šķiet, daudzi dzīvo krietni veiksmīgāk un skaistāk par mani tieši bez tās. Tad prātā ienāca šis:

Cilvēka dzīve bez Dieva ir tas pats, kas autobuss bez maršruta.

Autobuss brauc bez jēgas pa pilsētas ielām, iegriežas gan tumšajās, gan gaišajās ielās. Bet pārsvarā jau pa gaišajām, jo baidās no tumsas, un, kur uz ceļa bedres vai peļķe, negriežas iekšā, lai nenosmērētos. Piestāj, kur pagadās, tajā iekāpj cilvēki, kas pagadās un kuriem ir vienalga, kur kāpt. Viņi pasēž, uzsmēķē, pielipina košļeni pie radiatora, un izkāpj, kad apnīk sēdēt.
Dažreiz kāds labs cilvēks arī nejauši iekāpj, bet, kad saprot, ka autobusam nav maršruta, viņš cenšas pēc iespējas ātrāk izkāpt ārā, lai viņu neaizved pārāk tālu prom no tā maršruta, kura autobusu tas gaidīja. Viņam nāksies papūlēties, lai atgrieztos atpakaļ uz to pieturu, kurā nejauši iekāpa šajā autobusā bez maršruta.

Tajā pat laikā arī šim autobusam Satiksmes pārvalde bija paredzējusi maršrutu. Vienkārši autobusa šoferis par to ir aizmirsis, jo pārāk daudz aizrāvās ar pagriezieniem un pārāk apdullināja viņu mirgojošas dzeltenās gaismas luksofori. Tajā pat laikā uz aizmirstā maršruta pieturām stāv un gaida cilvēki. Ja šoferis neattapsies, autobuss tā arī neaizies pēc maršruta un cilvēki nenokļūs tur, kur viņu ceļi ved. Daži ies ar kājām, daži uzzvanīs uz Satiksmes pārvaldi un Pārvalde nosūtīš nākamo autobusu.

Bet laiku atgūt nav iespējams. Autobusam bez maršruta beidzas benzīns un tas apstājas tā arī līdz galapieturai neaizbraucis un nevienu neaizvedis.