Pārdabiskā būtne melo. Individam vienmēr ir pozitiva no 0 atšķirīga iespēja izpētīties no simulacijas ārā un tad viss laimīgums vējā.

(Reply to this) (Thread)

Kas tev to teica, mistiska vizīja?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+ tur vēl ir tas variants, ka tad laimīgs būšu nevis es, bet cita persona, ar revidētu atmiņu. A kas man no tā? Līdz ar to piedāvātājs var iet ieskrieties.

(Reply to this) (Parent)

(Reply to this) (Thread)

Sliktais tēls. Pārējie 99% gribēja tikt laukā no matricas.

(Reply to this) (Parent)

Manuprāt, šim pašam argumentam ir vēl vienkāršāka un no nereālistiskiem momentiem brīva versija - ja aģents par dzīves jēgu izvēlas būšanu laimīgam, tad šim aģentam būtu jāizvēlas wireheading procedūra, ja tāda tiktu piedāvāta.

Happiness is overrated and maximisation of any single simple cognitive state is dangerous.

(Reply to this) (Thread)

Šī ir reālāka, bet ne tik labi parāda tādas domāšanas absurdās sekas.

(Reply to this) (Parent)

Abi argumenti (gan rakstā, gan mindbound minētais) ir naivi, jo eksperimentā netiek kontrolēti citi izvēli ietekmējoši faktori. Piemēram, respondenta nedrošība par to, kas tā būs par laimi, vai tā būs pilnvērtīga un līdzvērtīga tai, kuru viņš jau pazīst, kādas tai var būt sekas, cik ilgtspējīga tā būs utt. utjp.

(Reply to this) (Thread)

Pieņemsim, ka atbilde uz visiem jautājumiem ir pozitīva, vai tas ko maina?

Viss reducējās uz to, vai var uzticēties solītājam. Es jau sākumā aizdomājos par to, kādai tai pārdabiskajam būtnei jābūt. Ja tā pozē kā dēmons ar haotiskiem smiekliem un āža kāju, tad jā, uzticības tai nebūtu. Bet ja tā pozē kā robotizēts citplanētiešu zinātnieks, runā autoritatīvā un neitrālā balsī, sāk ar to, ka ilgstošā laika periodā iegūst pētījuma subjekta uzticību?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Respondents ( visticamāk) nebūtu mierā ar nosacījumiem, ka tas tiek iebāzts ``kastē``, tas ir - izolētā simulācijā bez iespējas tikt ārā. + vēl, ka tiek revidēta atmiņa.

(Reply to this) (Parent)

Domāju, ka ar autoritatīvu veidolu šeit nepietiktu, jo runa ir par pārāk svarīga - respondenta un visas pasaules dzīvības un nāves - jautājuma izšķiršanu, kurš gan var prasīt šādu leap of faith. Kā minimums respondentam vajadzētu, pirmkārt, pamatojoties nevis uz būtnes vārdiem, bet uz tajā brīdī respondentam pieejamām zināšanām, spēt pārliecināties, ka solītais ir izpildāms principā, un, otrkārt, ka būtne turēs doto vārdu (ja jau tā vēlas nogalināt visu pasauli, kāpēc lai neuzmestu arī respondentu). Abi nosacījumi nešķiet izpildāmi.

Otrkārt, kā šeit jau daži cilvēki laikam ir minējuši, ir vēl problēma ar divām apziņām. Proti, atbildes sniegšanas laikā respondents atrodas vecajā apziņā un nevar pieņemt pozitīvu lēmumu, nekavējoties nekļūstot dziļi nelaimīgs (ja vien viņš nav pilnīgi amorāls) līdz pat brīdim, kad notiks pāreja uz jauno apziņu. Tātad no viņa tiek prasīts pieņemt lēmumu, kas ir pretrunā viņa pašreizējās apziņas interesēm. Neesmu līdz galam apdomājusi, bet man liekas, ka tas atgādina veco epikūrisma (?) argumentu par nāvi.

(Reply to this) (Parent)

Ja ir izdzēsta atmiņa par šo realitāti un pastāv tikai Paradīzes apziņa, tad nav skaidrs kāds tai ''laimei'' konteksts un kāpēc, lai aģents to vispār uzskatītu par laimi, ja nav atmiņas par ciešanām realitātē vulgaris. Pats laimes koncepts nonivelējas, ja nav tā pretmeta ikspiriencs.
Laime tik tiešām ir overrated, da i vispār nesakarīgs mērķis. What matters is peace of mind.