Domāju, ka ar autoritatīvu veidolu šeit nepietiktu, jo runa ir par pārāk svarīga - respondenta un visas pasaules dzīvības un nāves - jautājuma izšķiršanu, kurš gan var prasīt šādu leap of faith. Kā minimums respondentam vajadzētu, pirmkārt, pamatojoties nevis uz būtnes vārdiem, bet uz tajā brīdī respondentam pieejamām zināšanām, spēt pārliecināties, ka solītais ir izpildāms principā, un, otrkārt, ka būtne turēs doto vārdu (ja jau tā vēlas nogalināt visu pasauli, kāpēc lai neuzmestu arī respondentu). Abi nosacījumi nešķiet izpildāmi.

Otrkārt, kā šeit jau daži cilvēki laikam ir minējuši, ir vēl problēma ar divām apziņām. Proti, atbildes sniegšanas laikā respondents atrodas vecajā apziņā un nevar pieņemt pozitīvu lēmumu, nekavējoties nekļūstot dziļi nelaimīgs (ja vien viņš nav pilnīgi amorāls) līdz pat brīdim, kad notiks pāreja uz jauno apziņu. Tātad no viņa tiek prasīts pieņemt lēmumu, kas ir pretrunā viņa pašreizējās apziņas interesēm. Neesmu līdz galam apdomājusi, bet man liekas, ka tas atgādina veco epikūrisma (?) argumentu par nāvi.

(Reply to this) (Parent)