čīkstuļa pieraksti

brālis vakarnakt pusizšķīrās ar savu draudzeni. šorīt sēdēja mājās un raudāja. nekad viņu tādu nebiju redzējusi, īsti nezināju pat, kā mierināt. bet viens gan - ieslēdzās tāds aizsardzības instinkts, gribējās iet un lamāt draudzeni. nabaga bračiņš. tik bēdīgi.
un man vēl šodien ciemos draudzene no anglijas brauc. sassodīts, ļoti "labā" laikā..

sēžu uz palodzes, 5. stāvs. logs vaļā. biju uz teātri, uz izrādi "Zilā kalna Marta" JRT. biju ar draugiem, ar mīļiem, labiem draugiem. skan 103,7, LR3, klasika. sajūtas nemāku izskaidrot itin nemaz, mēģinu, bet nesanāk nesanāk nesanāk.. jāizmēģina apziņas plūsma? labi labi labi labi un citu neko uzrakstīt nevar, tikai vārds "labi" nāk prātā, un gribās tādu sajūtu vienmēr, nu, varbūt vēl nedaudz piepildītāku, bet pašlaik neko vairāk nemaz nevajag kā tikai labi labi labi un klasisko radio, vēja plūsmas, palodzi un vienatni tumsā. mūzika tik skaista, ka jūtos pazemīga, ka man tāds pagodinājums dots, ka varu klausīties, un tā arī ir ar draugiem, tiem labajiem draugiem, kas man uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, ko varu saukt par labajiem un foršajiem, un tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi... [atnāca brālis un viņa draudzene, apziņas plūsma notrūka, te tad arī apstāšos] vakars pagaidām tik skaists, ka raudāt varētu.

un vēl ceturtdien biju ciemos ar draugiem pie draugiem ārpus rīgas (superteikums sanāca:) ). tagad skatos bildes, skatos kādas muļķības video safilmētas.. un priecājos. tā laikam no malas izskatās laimīgi cilvēki. tik interesanti, vai mēs visu laiku tādi izskatāmies? jo ja tā, tad es gribētu ar mums būt draugos, jo izskatās, ka mums ir jautri. nu kaut kā tā. tā ceturtdiena bija viena no labākajām dienām šovasar. 100% vasara. bez nekādām negācijām, bija vienkārši forši.
tagad niez tetovējums (jo dzīst), bet kasīt nedrīkst, tā man tagad lielākā rūpe:)

Es esmu kā atvērta grāmata, man nav nekā īsti interesanta un šokējoša, ko citiem par sevi pavēstīt, nekādu tumšo noslēpumu, jo es visus tumšos noslēpumus pasaku ļoti drīz. Tāpēc es tagad paniski sargāju visus mazos noslēpumiņus un lietas, ko citi vēl nezina, jo ir bail, ka tajā brīdī, kad viss būs pateikts, visi vienkārši.. es nezinu. Laikam pazudīs. Aizies.

lai gan man viņa pat īpašo nepatīk... madonna vakar nodziedāja izcili. bet man laikam tas pats braukšanas process vairāk par to lēdiju patika, tas bij super. lai nu kā, dzimšanas diena iesākās ar blīkšķi.

septiņos no rīta šorīt. uz mājas lieveņa netālu no jūras. kafija, cigaretes, džezs un interesantas sarunas par mirušām leģendām.

viena laba draudzene ar puisi vakar izšķīrās. bāc. viņi bija mans cerībstariņš, nu, viens no tiem par to, ka vēl viskautkas labs arī notiek. žēl. nejau sevis, bet ka viņai bēdīgi.

šodien bildēju vienu draugu. lai gan šoreiz vairāk bija smieklu un stāstu nekā bilžu, beidzot arī, šķiet, dažās bildēs izdevās "noķert" personību. īsto smaidu un īstos smieklus, īstās sejas izteiksmes. man nepatīk, ka man pozē, man neīsti cilvēki un izteiksmes nav vajadzīgas.
vispār, bija ļoti forša diena.
rīt uz laukiem upenes lasīt.

daudzi draugi pēdējā laikā tik svarīgi sajutušies, tā vien šķiet, ka domā, ka pasaule riņķo tieši ap viņiem. viņu viedokļi vispareizākie, darbības - nenosodāmas un pieredze - tā vajadzīgākā. viss, ko viņi dara, ir pārmērīgi stilīgi, pat rakstīšanas stils parāda milzu pārākumu un individualitāti, un sasodīti daudz iedomātu principi (a la "es nelasu hariju poteru, jo tas ir sūds (ņičital no znaju), bet lasu tagad bulgakovu (jo kāds pateica, ka tas ir "līmenis") - es lasu intelektuāļu grāmatas"), kas, protams, ir attiecināmi uz visiem un visu. vai ir iestājies egocentrisma laikmets? tā vien šķiet, ka gandrīz no katra cilvēka nāk laukā vairs tikai es, es, es, ES, eseseseseseseses...
moš paranoja. ej nu sazin.

vienai no labākajām draudzenēm liela laime vīrieša izskatā. stundu no vietas čivināja pa telefonu, nevarēja vien nomierināties. un man tik saldsērīgi. prieks par viņu, bēda par sevi. bet tad izdomāju, ka nav ko par sevi bēdāt, un mēģināju viņas laimi caur sevi izlaist, iedomāties, ka es arī to izdzīvoju. un tik labi palika. pārkāpu sev pāri. tagad tik jāgaida, kad būšu mājās (26dienas!), gribās redzēt priekus klātienē.
pagaidām viss ir kārtībā. rīt pēdējais eksāmens. un tad beidzot miers.

ziniet, daudz kur internetā ir tāds smaidiņš, kas izpletis rokas kliedz no priekiem? kas līdzīgs šiem, bet tik priecīgu nevaru atrast.


MANI DRAUGI BRAUC CIEEMOOOOSSSSSS!!!!!!!! CIEMIŅIIIIIIIIIIIIIIII!!!!!!!!!!!!!!

EDIT: šī sajūta nedaudz līdzinās tai sajūtai, kura bija aptuveni 7-8g.v., kad dabūju savu pirmo barbiju. varbūt arī biju vecāka, neatceros. bet tā bija ĪSTĀ Mattel barbija, ne kaut kāda plastmasniece. visu to dienu vienkārši skraidīju apkārt un klaigāju "man ir BARBIJAAAAAAAAAAAAA!!!!!!" nu, šodien ir līdzīgi. "man būs CIEMIŅIIIIIIIIII!!!"

man ir tā apnicis skatīties uz neticīgā izbrīnā sašķiebtajām grimasēm pēc tipiskas īsās sarunas, ko parasti nākas pārmīt ar uz ielas/teātrī/vienalga kur satiktiem paziņām:
-nu, kā tad tev tur anglijā? forši?
-jā, nav ne vainas. iet jautri!
-noteikti labāk nekā šeit, vai ne? paliksi tur?
-nav labāk kā šeit un diez vai palikšu tur, gribu dzīvot latvijā.
--- seko neticīgā izbrīna seja ---
-kāpēc?
-nu, te tak ir mājas!
-bet tur viss ir labāk!
-nav.
--- vēl viens neticīgais izbrīns --

nevaru saprast, vai tā ir vairumam latviešu piemītošā vaimonoloģija, vai arī lielākā daļa cilvēku tiešām domā, ka šeit, Latvijā, ir TIK slikti.
es vēl joprojām gribu dzīvot latvijā, es vēl joprojām gribu gribēt dzīvot šeit. man tikai briesmīgs kauns par to, kas te tagad darās. bet nu apkaunojošas lapaspuses laikam ir katras valsts vēsturē.

ar, atļaušos teikt, labāko draudzeni tagad skaipā risinās saruna ar nosaukumu "noslēpums pret noslēpumu". nezinu, kas viņai kaiš, bet vienīgais veids, kā kaut ko var izdabūt ārā, ir runājot par sevi trešajā personā, pa teikumam no katras. es sevi pašlaik preperēju, velku ārā kaut ko tādu, ko grūti atzīt. izskatās, ka viņai arī sāk palikt vieglāk runāt. es tev, tu man.

nomierinājos.
jo līdz atpakaļbraukšanai 61diena.
mana apsēstība ar laiku man palīdz.
jo janvāris tūdaļ jau beigies, un februāris ir īsais šogad, un tad jau martā varēs skaitīt dienas. zinu, ka, iespējams, ir nepareizā pieeja, nepareizais skatījums. ka būtu jācenšas baudīt turiene. un es, goda vārds, centīšos. bet laiks tik fiksi skrien. un man svarīgāk liekas turēties pie tā, kas man ir šeit. varbūt citiem tas nešķiet daudz, bet man tāda asociācija, ka visa mana ģimene, visi mani draugi un nedraugi, un suņi, un kaķi šeit man ir kā milzīga dārgumu lāde. ne par ko nelaidīšu vaļā, spurošos pretim un turēšu, cik vien var. ja gribēs iet prom, aizies, bet pati vaļā nelaidīšu. nevaru. būs pārāk sāpīgi.
tagad tā saldsērīgi.
sākas ODA ILGĀM PĒC MĀJĀM - PART2
england, here i come (again)

aizsūtīju abiem vēstules ar pa-pusei-atvainošanos. tagad sajūta, ka es tur vienkārši maisos pa vidu, un vēl šiem manis dēļ (lai gan teicu, ka nevajag) rītvakar visiem kopā uz kino jāiet, jo es, redz, svētdien braucu prom. nu sasodīts, johaidī, velnsparāvis! es vairs tur nejaukšos. neko nelabošu. nemēģināšu.

mēģinot palīdzēt draugiem risināt konfliktu, šķiet, šodien esmu pateikusi pārāk daudz. pārāk daudz savas patiesības, pārāk daudz sava viedokļa. tajā brīdī šķita pareizi, bet tagad nevaru saprast, vai neesmu pateikusi un atļāvusies par daudz. es negribu, lai ir tā, ka runāšana ar mani ir tas, kas novedīs līdz kādam noteiktam atrisinājumam, īpaši ja tas būs nelāgs. johaidī, ko man darīt? atvainoties? pateikt, ka "it was not my place"?
es un mana lielā mute. bet tajā brīdī likās tik svarīgi. un man vēl teica paldies. sasodīts sasodīts.

labiem draugiem irst laukā draudzība, pa visiem diegiem.
kopš viņu lielā konflikta vakar, esmu runājusi tikai ar vienu no viņiem. otram bail zvanīt.
it kā jau nav mana darīšana, bet tik ļoti gribu viņus "salabot". nolikt visu pa plauktiņiem, salikt to planētu stāvokli tā, lai ir harmonija un saskaņa. lai tā smeldze un nepateiktais, un sāpe, kas krāta iekšā, pazūd. lai viss atkal ir labi.
mani nevar vainot par to, ka gribu dzīvot pagātnē vai iedomu pasaulē. tur viss ir skaistāk. un vieglāk.
a man sirds sāp. un es pat neesmu viena no viņiem. negribu pat iedomāties, kā jūtas viņi.
sasodīts, draugi nedrīkst pajukt. manā kontā ir tik viena izjukusi ilggadēja draudzība, un tā vēl joprojām sāp. un, lai gan kaut kāds kontakts tiek uzturēts, nekad vairs nav bijis tā, kā bija pirms tam.
tāpēc ir jārunā. nevar gaidīt, ka visi visu uzminēs. ir jāsaka.
nezinu, ko darīt. un tā nav bijis ļoti sen.

mazliet par to normālo sajūtu.
normāli nejau kā parasti lieto "normāli". nejau kā "i'm fine".
bet NORMĀLI. aboslūti atbrīvoti, ērti. vienkārši un mājīgi. it kā iepriekš kaut kas visu laiku bijis citādāk, it kā beidzot esmu atgriezusies pie NORMĀLAS dzīves. viss tā kā nostājies atkal savā vietā, es atkal esmu savā vietā. tāda ir sajūta esot mājās.
un viss mazliet saasināts, visas emocijas skaidras un pastiprinātas.
baismīgi mīlu ģimeni. un draugus arī, draugi tik feini savā... individualitātē.
aihh.

man bija drusku uznākušas bailes par to, kā būs, kad aizbraukšu mājās.
tikko pazuda. sasodīts, kā es gribu visus satikt! beidzot!!! kā man gribās visus samīļot, pieskarties cilvēkiem, uz kuriem 2 mēnešus tik caur datora aci esmu skatījusies. gribās atkal kopā smieties ne tikai ar webkameras palīdzību.
eeehehhhhheee :)
11 dienas, TIKAI 11 dienas!!!!!!!!!!!!!!!
un man vēl ir aptuveni 11 stundas, lai pabeigtu eseju :o
atkal bezmiega nakts, atkal hiperaktīva sajūta!

draugi ir mīļi un labi, draugi ir arī tracinoši un riebīgi. un bez draugiem nevar dzīvot.
un vienatne nav tas pats, kas vientulība.