čīkstuļa pieraksti

atcerieties, kad sūdzējies par saviem draugiem?
ierakstus ārā nedzēsīšu, tas būtu nožēlojami, bet.. es tomēr tik ļoti reizēm mēdzu kļūdīties, domājot par cilvēkiem. varbūt es vienkārši par daudz mēģinu izdomāt, un aizdomājos līdz sviestam.
patiesībā, tagad, no attāluma skatoties, man mājās ir saujiņa fantastisku draugu. draugu, kas neaizmirst, draugu, kas, es zinu, ilgojas pēc manis. un pēc kuriem es arī ilgojos. un ar kuriem telefonsarunas tagad vairs nav īsākas par 40minūtēm. cik ļoti tomēr to, kas tev bija (ir) mājās, var novērtēt tad, kad vari paskatīties uz to no attāluma. cik patiesībā es esmu veiksmīga, cik patiesībā viss ir labi. un šis vienkārši ir pārbaudījums. zinu, ka to arī var neizturēt. bet man vismaz paliks atmiņas par fantastiskiem gadiem PIRMS manas aizbraukšanas uz angliju. un pēc atgriešanās var sākt veidot jaunas atmiņas. varbūt ar tiem pašiem, varbūt ar jauniem draugiem. tad jau manīs. bet man pagaidām ir tik daudz, pie kā atgriezties.
ārā uguņošana. un es skatos jane eyre BBC ekranizāciju, ēdu saldējumu un skaitu dienas, līdz varēšu atgriezties mājās.

laikam viss ok

nu par vienu draugu daļu esmu sapratusi. ko es ieguvu no viena 5dienas vakara ar viņiem? šizīgu, izķengātu frizūru un izķengātu 5dienas vakaru. pat raudāt gribas. jo mums visi vakari beidzas depresīvās noskaņās. un man jājautā, vai es vispār to gribu. un vai man to vajag. pat tā iedrošinoši ap sirdi paliek, kad iedomājos, ka jābrauc prom. roka (5 pirksti) paliks kropla, bet varbūt es beidzot izveseļošos no tā nevajadzīgā, traucējošā.
fak.