čīkstuļa pieraksti

ar, atļaušos teikt, labāko draudzeni tagad skaipā risinās saruna ar nosaukumu "noslēpums pret noslēpumu". nezinu, kas viņai kaiš, bet vienīgais veids, kā kaut ko var izdabūt ārā, ir runājot par sevi trešajā personā, pa teikumam no katras. es sevi pašlaik preperēju, velku ārā kaut ko tādu, ko grūti atzīt. izskatās, ka viņai arī sāk palikt vieglāk runāt. es tev, tu man.

negribu izklausīties lielīga, bet pēdējas dienās esmu saņēmusi daudz komplimentu. laikam jau tas darbojas - jo pats priecīgāks un atvērtāks, jo vairāk cilvēkiem patīc.
un man ir laba atmiņa - atceros gan labo, gan slikto, ko man cilvēkis saka. nedomājiet, ka esmu pierakstījusi visus sev izteiktos komplimentus. sākot ar tādiem kā "your hair is nice" un "you have cute cheekbones" un "you're just cute", kuri neko daudz nedod, tik vien kā iepriecina, beidzot ar "you are insanely smart, you know?", kas man vienkārši liek justies neērti.
bet vislabākais kompliments netika izteikts tieši man. šodien kāds emmai teica "your flatmate is wicked"
nekad neesmu tikusi noraksturota kā "wicked" (un ja tulkosiet tildē, nedabūsiet patieso šī vārda nozīmi). tik iepriecinoši!
gribējās pastāstīt.

vispatiesāk var izrunāties ar svešinieku, ko neceri satikt vēlreiz.
piektdien biju lielā drum'n'base pasākumā, citā pilsētā, kādus 30km no manas universitātes pilsētas. tajā iepazinos ar fantastisku puisi, pavadījām aptuveni 4/5 stundas jēdzīgās un nejēdzīgās sarunās, goda vārds, ja nebūtu apziņas, ka nekad vairs viņu nesatikšu, varētu pat iemīlēties. lai gan varbūt tad tādu sarunu nemaz nebūtu bijis, ej nu sazin. bet nu jebkurā gadījumā, tas bija interesants, smieklīgs, mīļš un maigs vakars. skaists vakars, ko atcerēties.
un tad iedomājieties manu šoku, satiekot viņu nākamajā vakarā manas universitātes pilsētas students union telpās.. bet viss bija forši, vēl viens jauks vakars. un šoreiz patiešām atvadas uz nesatikšanos:) atvadījāmies ar vārdiem "i like you. have a nice life then, yeah?"
pierakstīts pašas atmiņām. nevaru beigt smaidīt kā dumiķe.

ak, jā, beidzot atradām māju.
saukta par rosewood cottage, nezinu, vai oficiāli, bet saimniece tā sauc. mīlīga mājiņa. piecas istabas, dzīvojamā istaba, virtuve, divas vannasistabas, dārzs (nu, es pēc maniem standartiem tas akurāt nav dārzs - zāles pleķītis ar pāris ķebļiem ārā pīpēšanai un "you can have a barbecue anytime!!"), garāža. emma teica, ka izskatoties pēc viņas tantes mājas, bet man vienalga, viņa par visu sūdzas, es zinu, ka viņai patīk, un man arī patīk. mēs visi četri vispār esam priecīgi. kaļam plānus par to, kas notiks kurā istabā (plānot ir tik jauki, pat tad, ja zini, ka parasti nekas nenotiek pēc plāna), dalām pienākumus. man tika dārza ravēšana, kam galīgi nevajadzētu būt grūti (jo nevar īsti saprast, kur tur kas ravējams vispār ir). rīt parakstīsim līgumu, cerams, ka būsim tikuši vaļā no tā punkta, kurā rakstīts, ka mums jātīra arī skurstenis (lai gan kamīns elektrisks) un notekcaurules (tas varētu būt ļoti smieklīgi).
un lēti dabūjām. salīdzinot ar šī gada dzīvošanas izmaksām, ietaupīšu aptuveni 1000GBP.
tagad tik jāgaida nākošais gads.
life's good:)

pagaidām mans plāns par sevis disciplinēšanu, tobiš, neļaušanos skumjām, ļoti labi strādā. pēdējās dienas ir bijušas ļoti labas. šovakar runājos ar mammu skaipā, un viņa teica, ka es izskatoties priecīgāka. re, kā sanāk. citās jomās, gan, mana pašdisciplīna vēl joprojām sūkā. piemēram, normāla dienas režīma ieviešanā, lai no rītiem pirmā stunda nomodā netiktu pavadīta, nolādējot visu pasauli.. bet.. baby steps. tā laikam tikai var tikt uz priekšu.
bet tā sevis priecināšana un stutēšana nemaz nav tik viegla, ziniet:) pagaidām vēl ir jācenšas, bet tomēr pagaidām arī patīk.

go to work. send your kids to school. follow fashion. act normal. walk on the pavement. watch tv. save for old age. obey the law. repeat after me: "i am free"

mana pašdisciplīna absolūti sūkā!!!!
eeeeeeehhhhhhh

ledusskapis mūsu virtuvē ir sajucis prātā un saldē visu, kas tajā atrodas.
sasaldēti ananāsi izskatās diezgan komiski. gurķis bija jocīgs, to būs bail ēst.

un man ir zilas zeķes, uz kurām ir daudzi brūni eži. mani sajūsmina.

ilgi nevarēju saprast, kāpēc esmu tādā konstantā izbesītā stāvoklī.
man šķiet, es esmu zaudējusi spēju paskatīties uz kopainu, pēdējā laikā pievēršu uzmanību tikai tam, kas mani apbēdina un tracina, pozitīvās un patīkamās lietas uztverot par pašsaprotamām. šodien cenšos atskatīties uz visu, kas ir labi. ļoti ļoti cenšos. un ļoti centīšos vairs nečīkstēt, nu, nečīkstēt sev un beigt sevi žēlot. šodien to jau esmu sākusi, mācos pēc plāna, lai rīt seminārā netupētu kā muļķadesa.

besis

sapratu, ka esmu kļuvusi par čīkstuli. daudz par daudz sevi žēloju. un citiem izliekos, ka tā nav. fui. pašai pretīgums pret sevi.

ziniet, par spīti maniem iejūsmes un optimisma pilnajiem tekstiem par to, cik dzīve ir skaista, es nevarētu teikt, ka 2009. gads ir iesācies pārāk labi. pārāk daudz problēmu, pārpratumu un kreņķu priekš tik īsa laika posma.
stutēšu sevi augšā. jāmēģina izpeldēt no duļķainiem ūdeņiem:)

manuprāt, visās manās ilgās pēc mājām, visā smeldzē, ir sava daļa romantikas. ilgas taču ir vienas no skaistākajām emocijām, kas vispār var būt. tas kā... nu, nav taču saldā bez skābā, vai ne? vispār, baigā emociju gamma, tikai jāpaspēj visu piefiksēt un neaizmirst. jo patiesībā viss taču ir tik skaisti un labi. kad tad vēl, ja ne tagad? kurš gan cits, ja ne es? un jātver, jāķer un jāiepazīst, jo, kas zin, varbūt rīt jau būs par vēlu.

šodien bijām skatīties vienu māju nākamajam gadam. ārkārtīgi skaista, jauka un patīkama. gribētu tur nākošgad dzīvot, pavisam noteikti. cerams, ka dabūsim.
bet ne par to. šodien sapratu, kādi bērni mēs vēl patiesībā esam. bērni, kuriem iedotas kredītkartes un kuri samesti vienā čupā, lai šeit izdzīvotu. diez, kad tu kļūsti par pieaugušo? noteikta vecuma noteikti nav, vecums svarīgs tikai dzimšanas un miršanas apliecībā. bet kā un kāpēc tas notiek? un kā to apturēt? jo es negribu.

man nāk miegs, ārā lietus un vējš, blakusistabā ārkārtīgi skaļi skan drum&bass, 2 nedēļas līdz esejas nodošanai, šodien jāiet ballēties, rīt 9os lekcija, 12tos lekcija, vēlāk jāiet skatīties māju nākamajam gadam. jā, esmu atpakaļ universitātē.
galīgi nav daudz laika, jāmēģina saorganizēties.

esmu atpakaļ vējainajos anglijas ziemeļos, un, ziniet, nav tik traki.
visu dienu neēdusi, tagad ar baudu ēdu makaronus, jo nekā cita nav. rīt ēdiens jāiepērk. rīt daudz jāpadara, vispār. un atkal visi tuvie, mīļie uz mani skatās no fotogrāfijām ar labām atmiņām.

lai gan princips "prom no acīm, prom no sirds" īsti nedarbojas šoreiz (un laikam patiesībā nekad), vismaz tagad ir mierīgāks prāts. negribās raudāt ik brīdi, kā sadzirdu skumjākas nošu skaņas pleijerī, vai kad iedomājos brāļa/mammas/tēta/vecmammas/draugu sejas. tagad tik tāds baigais sagurums - pēc 40min vilciens uz Jorku, un tad vēl autobuss līdz skolai, būšu tur tik vienos naktī. un tad vēl jātiek līdz koledžai. riktīgi nogurdinoši. un ķēpīgi. jāmeklē labāki varianti, diez vai ir vērts čakarēties un besīties visu dienu, lai varētu nokļūt līdz skolai par 20ls lētāk.

domāju, ka tad, kad būšu beigusi savas studijas Anglijā, varēšu rakstīt lidostu hronikas.
esmu minhenes lidostā, gaidu lidojumu uz mančesteru. nepatīk minhenes lidosta, attālumi ārkārtīgi lieli (lai gan varbūt tikai tā likās), neviens īsti angliski runāt negrib un ir baigā kontrole - gan pasu, gan rokas bagāžas. tā pamatīgi izpētīja manu fotoaparātu; pasu kontrolē (jā, izrādās, ka vēl tomēr pārbauda pases..) kārtīgi nopētīja, izšķirstīja, ar akmenscietu ģīmi izprasīja to, kāpēc es braucu uz turieni, ko man tur vajag utt. nav patīkama pieredze.

nomierinājos.
jo līdz atpakaļbraukšanai 61diena.
mana apsēstība ar laiku man palīdz.
jo janvāris tūdaļ jau beigies, un februāris ir īsais šogad, un tad jau martā varēs skaitīt dienas. zinu, ka, iespējams, ir nepareizā pieeja, nepareizais skatījums. ka būtu jācenšas baudīt turiene. un es, goda vārds, centīšos. bet laiks tik fiksi skrien. un man svarīgāk liekas turēties pie tā, kas man ir šeit. varbūt citiem tas nešķiet daudz, bet man tāda asociācija, ka visa mana ģimene, visi mani draugi un nedraugi, un suņi, un kaķi šeit man ir kā milzīga dārgumu lāde. ne par ko nelaidīšu vaļā, spurošos pretim un turēšu, cik vien var. ja gribēs iet prom, aizies, bet pati vaļā nelaidīšu. nevaru. būs pārāk sāpīgi.
tagad tā saldsērīgi.
sākas ODA ILGĀM PĒC MĀJĀM - PART2
england, here i come (again)

kā īsti ir? dzīvē jāmeklē vieglums vai sevi tomēr jālauž?
kā būt tā, lai beigās sevi var pieņemt līdz galam, nevis ārprātīgi sevī vilties? vai ir pamatoti vilties sevī, ja izvēlies vieglumu?