čīkstuļa pieraksti

kā sāku kārtīgi piestrādāt pie savas ģenētikas esejas, tā sapratu, cik smieklīgi vienkārši ir noteikt socio-kulturālos iemeslus recesīvo ģenētisko slimību izplatībai dažādās kultūrās. tas ir viegli. paskatieties uz Āmišiem. paskatieties uz pakistāniešu imigrantiem Lielbritānijā. vismaz 60% apprec savas māsīcas un brālēnus. lielākā daļa apprec tuvākus vai tālākus asinsradiniekus. tad ta brīnums, ka regulāri satiekas recesīvie gēni, piem, Āmišu kopienās izplatītais.. dwarfism (tilde netulko, vai pareizais tulkojums būtu rūķisms?).
hihi.
drīz pabeigšu.
urrā!
te nu aiziet mana pēdējā eseja manā pirmajā universitātes gadā. būtu jānosvin kaut kā, bet man diemžēl ir tikai piens. un pusapēsta pica, un čedaras siera cepumi. junk food ir absolūti vitāls eseju rakstīšanā.

mans garastāvoklis tā lēkā no vienas galējības uz otru, varētu padomāt, ka esmu stāvoklī vai atkal 14 gadus veca. hormoni plosās. tagad to vien gribās darīt kā ķiķināt, sajūta.. apreibusi.
ģenētikas eseja neiet uz priekšu. a man tik ķiķināt.

life sucks & then you die.
šovakar jūtos niķīga:)

brālis padeva ziņu no rio. esot ceļā uz copacabana pludmali un iespējams, ka apmeklēs radiohead koncertu tur vai sao paulo.
es sēžu bibliotēkā, dzeru dzērienu, kurš it kā esot "body fuel" (galīgi nejūtu), graužu pretīgus čipšus un mēģinu murgot par ģenētiskajām slimībām, ko izraisa recesīvais gēns.
nu kur ir taisnība?
turklāt šeit visi svin st.patrick's day (st paddys:) ) un tāpēc VISUR ir troksnis un zaļo cepuru jūra.

daudzpunktes ir tik bezgaumīgas. gribās izlabot visus iepriekšējos ierakstus un izdzēst daudzpunktes.

pamodās izbesītais besis, bet tas laikam negulēšanas dēļ.
kārtējais rīts, kad eju gulēt laikā, kad gaisma parādās un mostos, kad jau paliek tumšs. what else is new?

nez, kādreiz vēl atradīšu kādu tik perfektu albumu kā Radiohead - OK Computer?
man zūd cerība, bet vēl ir laiks.
un man pat TIK ĻOTI Radiohead nepatīk.
exit music izcils gabals.

KURŠ IDIOTS MAN IR IELICIS DIVUS EKSĀMENUS VIENĀ DIENĀ?????
varētu tagad kādu iepļaukāt. vai vismaz paklupināt. bāc. divas vēstures vienā dienā, nu.. kamon! ehhhhh

pagulēju no 9iem līdz 12tiem. nebiju plānojusi gan gulēt tik ilgi, bet kaut kā.. sanāca. ļoti veiksmīgi nositu modinātāju un neko nedzirdēju, labi, ka pati pamodos:) bet viss kārtībā, vēl trīs stundas un ir jau 3/4 no esejas gatavs. tāpēc dzīve atkal ir diezgan skaista. līdz tam brīdim rīt, kad atkal sākšu rakstīt nu jau pēdējo eseju šajā mācību gadā. vēl viena.
uhhh. nākampirmdien ap šo laiku jau būšu mājās. nez, nevar saprast, kā uz to reaģēt. mamma slima un bēdīga, pie mammas gribās. bet vispār.. nez.

kārtējā negulētā nakts, kārtējā eseja, es pat vairs nevaru sadusmoties..
bet kā man nāk miegs!!!!

vai jūs reizēm vēlaties būt kāds cits? ne tikai vēlaties vairāk naudas, mazāku degunu, lielākas krūtis un priecīgāku suni, bet gan vēlaties pilnīgi citu dzīvi kā pilnīgi cits cilvēks. es nē. vai iedomība?

kamēr cīnos ar saviem neandertāliešiem, kas pagaidām sadarbojas ar mani tikai daļēji..
nevaru izlemt, kas skaistāks - rakstītais vārds vai mūzika?

atradu savu "jēgu".
laikam jēdzīgi, noderīgi un saturīgi jūtos tikai tad, kad noslogoju savas smadzenes. vai ķermeni. jo citādāk jūtos trula, sajūta, ka degradējos un tikai izlietoju gaisu un vietu. naudas gan man nav žēl, tas ir tik absurds izgudrojums, ka naudas man patiešām nav žēl. bet ne par to. tagad es atkal esmu jēdzīga. kāpēc? jo rakstu eseju par neandertāliešiem, pašlaik rindkopa par viņu smadzeņu izmēru salīdzinājumā ar homo sapniens un homo heidelbergensis. un tik laba sajūta.
a jānodod pēc 5 stundām :)
tātad, risinājums gatavs: konstanta sevis izglītošana. sevis noslogošana. jebkādā veidā.
redz, nemaz nevajag citu palīdzību. patiesībā cilvēks visu var izdomāt pats. vai vismaz izlikties, ka var izdomāt.. un justies labi.
a es pēc 10 dienām braucu mājās. johaidī. un brāļa nebūs mājās, jo brālis pa brazīliju dzīvosies. patiesībā tā ĻOTI gribās satikt tik pāris draugus. un mammu, noteikti mammu. un tēti. papļāpāt par politiku, par to, kāpēc tika uzcelts berlīnes mūris un par to, ka mēs tāpat visu zinām labāk.

ko darīt, kad uznāk sajūta, ka esi pilnīgi nevajadzīgs, lieki resursus patērējošs štrunts? un viss ir vienalga? jo nekas vairs nepatīk?
savu izcilo garastāvokli saistu ar sačakarēto (kārtējo reizi - esejas..) dienas režīmu. 6 no rīta, un es eju gulēt. nosprāgt var. tiešām, viss riebjas - visa mūzika, kas pleijerī, laikapstākļi, cilvēki apkārt, pati sev, visi ēdieni. ko darīt?

man priekšā gara nakts kopā ar ārkārtīgi interesantu eseju par berlīnes mūri.
un es pat nevaru aiziet uz virtuvi un sarūpēt ēdamo, jo tur tup 10 sveši bulgāri, ap kuriem negribās dancot, taisot ēst, kamēr viņi tur dzer. pēēēēē.

mīļie, man tā tagad gribās mājās būt. un nepārprotiet, es negribu čīkstēt, man te ir tik forši, bet es gribu būt tur, kur saprot šo: http://www.youtube.com/watch?v=drq27XIh-Kc&feature=channel .
3 nedēļas.

šodien sajutu to saldskābo jaunības garšu laikam. ir tāda sajūta, ka nevienas sāpes nekad nebūs sāpīgākas kā tagad, neviens kārtējais bezjēdzīgais vakars tik iespējami izšķirošs kā tagad.. visās tajās gaudās par jaunatni noteikti ir kāda daļa taisnības (droši vien, ka liela daļa), bet vai tad tā nav bijis vienmēr? un es vienmēr gribu šādu sajūtu, nu, ka varētu pasauli mainīt. kad vēl priekšā nav paspējušas sabūvēties aizsargsienas, kad visas emocijas vēl svaigas un īsti nezini, kā ar tām tikt galā - kliegt, skriet ar galvu sienā vai meditēt.. emocijas vēl nav notrulinājušās, viss liekas tik spilgts un.. nu, kā uguņošana, tik tiešām. gan prieks, gan dusmas ir galējas. kad "man nav ko vilkt" ir patiesa traģēdija, pumpa ir katastrofa un slikts matu griezums attaisnojums nedēļas dzīvošanai mucā. kad viss trakais liekas nepieciešams, un vienīgais attaisnojums ir, ka jauns taču esi tikai vienreiz. pasaule pie kājām un tajā pašā laikā dumpis pret pasauli, kura nesaprot. tik skaisti. negribētos to pazaudēt. vismaz daļu no tā.

man liekas, lielākā daļa cilvēku nenovērtē Alfonu Trīcvaidziņu. tie retie cilvēki, ko esmu satikusi, kas ir lasījuši viņa pārdzīvojumus, nekad neizsakās īpaši atzinīgi. eh. es savukārt neatceros ne reizi, kad būtu TĀ smējusies kā tad, kad lasīju par to, kā Alfonu nolaupīja spoki. vai par to, kā viņš vārīja makaronus pionieru nometnē. ja nu vienīgi vēl tad, kad lasīju par to, kā Sivēns ar Pūku ķēra Milzu lempi.

kārtējā "deadline", kārtējā negulētā nakts. eh, tas laikam sāk izveidoties par pieradumu.
laiks skrien absurdos ātrumos.
šoreiz šeit ir daudz vieglāk un patīkamāk. negribās pat čīkstēt. lai gan draugu tāpat pietrūkst. un brāļa. un tēta. un MAMMAS, mammas visvairāk. mamma vismīļākā. un man vienalga, cik bērnišķīgi tas izklausās, mamma ir vismīļākā.

aprīlī, kad atkal būšu mājās, draugi taisa pasākumu.
pasākumā plānā paredzēta uzstāšanās no katra dalībnieka.
no manis visi gaida teātri, dzeju. to, ko parasti.
es spēlēšu flautu. pēc 8 gadu pārtraukuma, es atkal spēlēšu flautu. vienalga, kaut vai ko primitīvu, bet flautu.