čīkstuļa pieraksti

rīt jābrauc prom, atkal gaudoju
asaras līst un līst, un nesaprotu vairs, ko darīt.
aizbraukšu, bet nezinu, kā būs tālāk. ja tā būs vienmēr, es neizturēšu un vienreiz neaizbraukšu. sajūta tāda, ka sirdi rautu ārā, ka es vienkārši tieku izplēsta no vienas vietas, lai kā ielāpu ieliktu kaut kur citur. un tad plēšana notiks vairākkārtīgi, tikai man liekas, ka vairs nevarēšu. nesaprotu, ko darīt. varbūt tas ir pārāk sāpīgi?

kad raudu, izskatos tā, it kā man smagais būtu pārbraucis pāri un vēl kāds palēkājis ar armijas zābakiem pa seju. neesmu no tiem cilvēkiem, kuri raudot ir skaisti un aizkustinoši - es izskatos nožēlojami. vienīgais skaistais manā raudāšanā (manuprāt) ir tas, kā mainās manas acis. ikdienā tās ir nedaudz duļķaini (?) zaļas, nenosakāmas. bet pēc/raudāšanas laikā, acis noskaidrojas, parādās tāda skaidra, sūnzaļa krāsa.
bet raudāt tuvākajā laikā neplānoju. ļoti ceru, ka 7dien nebūs jāraud.

aizsūtīju abiem vēstules ar pa-pusei-atvainošanos. tagad sajūta, ka es tur vienkārši maisos pa vidu, un vēl šiem manis dēļ (lai gan teicu, ka nevajag) rītvakar visiem kopā uz kino jāiet, jo es, redz, svētdien braucu prom. nu sasodīts, johaidī, velnsparāvis! es vairs tur nejaukšos. neko nelabošu. nemēģināšu.

mēģinot palīdzēt draugiem risināt konfliktu, šķiet, šodien esmu pateikusi pārāk daudz. pārāk daudz savas patiesības, pārāk daudz sava viedokļa. tajā brīdī šķita pareizi, bet tagad nevaru saprast, vai neesmu pateikusi un atļāvusies par daudz. es negribu, lai ir tā, ka runāšana ar mani ir tas, kas novedīs līdz kādam noteiktam atrisinājumam, īpaši ja tas būs nelāgs. johaidī, ko man darīt? atvainoties? pateikt, ka "it was not my place"?
es un mana lielā mute. bet tajā brīdī likās tik svarīgi. un man vēl teica paldies. sasodīts sasodīts.

labiem draugiem irst laukā draudzība, pa visiem diegiem.
kopš viņu lielā konflikta vakar, esmu runājusi tikai ar vienu no viņiem. otram bail zvanīt.
it kā jau nav mana darīšana, bet tik ļoti gribu viņus "salabot". nolikt visu pa plauktiņiem, salikt to planētu stāvokli tā, lai ir harmonija un saskaņa. lai tā smeldze un nepateiktais, un sāpe, kas krāta iekšā, pazūd. lai viss atkal ir labi.
mani nevar vainot par to, ka gribu dzīvot pagātnē vai iedomu pasaulē. tur viss ir skaistāk. un vieglāk.
a man sirds sāp. un es pat neesmu viena no viņiem. negribu pat iedomāties, kā jūtas viņi.
sasodīts, draugi nedrīkst pajukt. manā kontā ir tik viena izjukusi ilggadēja draudzība, un tā vēl joprojām sāp. un, lai gan kaut kāds kontakts tiek uzturēts, nekad vairs nav bijis tā, kā bija pirms tam.
tāpēc ir jārunā. nevar gaidīt, ka visi visu uzminēs. ir jāsaka.
nezinu, ko darīt. un tā nav bijis ļoti sen.

"милый друг, ничего не бойся
это просто такая игра
каждое рождество вместо деда мороза
к самым честным детям приходят доктора
вместо хвои - цветное лекарство
вместо фольги - тревожный сон
милый друг, небесное царство -
единственный подарок, который обещал нам он
и там тебя ждет настоящий дед мороз
те, кто говорят, что его нет, врут
и я приду с твоим мёдом и роем ос
здесь мне без тебя не протянуть и пять минут
милый друг, закрывай глаза
сладкое лекарство, чтобы внутри ничего не билось
на улице салют, над ёлкой горит звезда
а во всем мире как будто бы ничего не изменилось"

http://www.youtube.com/watch?v=Vp7uzROAAPo

sapratu, ka galvenokārt dzīvoju pagātnē. nevis ar skatu uz nākotni vai arī ar "carpe diem" (tvert mirkli/dienu) attieksmi.. es dzīvoju cauri savām atmiņām, es tajās gremdējos, tās man palīdz tikt cauri visiem kreņķiem. no nākotnes es nedaudz baidos, tvert mirkli vēl īsti nemāku, lai gan reizēm sanāk. un no tās mirkļa tveršanas parasti izdodas tās atmiņas, kurās pavadu lielāko sava laika daļu.
un man ir tik daudz labu atmiņu.
vēl es slēpjos grāmatās, filmās un seriālos, bet tas jau ir cits stāsts. tik tagad sapratu, cik daudz kur es slēpjos no tagadnes, no savas reālās dzīves.

tas, kas šodien notika vecrīgā..
man riebj un man ir pretīgi.
man kauns.
varbūt jau taisnība ir dažiem delfu komentētājiem - tauta nokaitināta līdz baltkvēlei. bet man vairāk izskatās, ka tā "tauta" ir aizdzērusies līdz vājprātam un vairs nesaprot, ko dara. tā vismaz izskatījās šovakar.
policistu žēl.
nu tā, vispār.. bēdīgi.

mēģinu definēt sievišķību.
pagaidām nesanāk.

sēžu pie galda, klepoju tā, ka liekas, tūdaļ plaušas pa muti izlidos ārā, viss galds pilns ar salvetēm un tējas krūzēm un dažādiem tautas un ne-tautas līdzekļiem pret saaukstēšanos. mugurā džemperis, ap kaklu šalle, kājās vilnas zeķes un visam pa vidu silta pidžama. un es ar sarkanām acīm un aizkritušām ausīm.
a garastāvoklis tik labs! :)
otrdien ciemā būs viena no manām kursabiedrenēm, lietuviešu čommene, viņa jau tagad lido atpakaļ uz skolu, 2 nedēļas pirms mācību sākšanās. būs tik jocīgi. divu manu ārkārtīgi nošķirto pasauļu sadursme.

vai jūs bieži saviem tuvajiem un mīļajiem sakāt, ka jūs viņus mīlat?
tikko atjēdzos, ka ne mammai, ne tētim, ne brālim to neesmu pateikusi ļoti ļoti sen. ja godīgi, nezinu, vai vispār to jelkad esmu teikusi. gandrīz jau sajutos nelāgi, bet tad padomāju... viņi man arī to nemēdz teikt. laikam tāpēc, ka mēs nejūtam vajadzību viens otram to atgādināt, laikam jau darbi/attieksme tomēr runā skaļāk kā vārdi. es nekad neesmu izjutusi vajadzību atgādināt kādam no savas ģimenes par to, ka es viņus mīlu, jo, manuprāt, viņiem jau tas tāpat būtu jāapzinās. un es nekad neesmu jutusi vēlmi izdzirdēt šos atgādinājumus no viņiem, jo es taču tāpat to ļoti labi zinu. vārdi kaut kā.. nodeldē to visu.
vecvecāki arī nekad neko tādu nav teikuši. viena vecmamma mūs mēdza saukt par čabulīšiem, mīlulīšiem un zaķīšiem pat tad, kad brālis jau bija pietuvojies ārkārtīgi respektablajiem 24 gadiem (viņa 25to vecmamma nesagaidīja. bet apsveikuma kartiņā noteikti tāpat būtu uzruna "zaķīt), bet otra vecmamma vienkārši mums stāsta, cik mēs labi bērni esam saviem vecākiem; vectēvs vispār neko tādu neteica, viņš bija smieklīgs un foršs.
draugiem nesaku. bet tie draugi, kuri ir tuvi draugi, zina, ka viņi ir tuvi draugi.
gribētu satikt kādu, kuram arī nevajadzētu to atgādināt, kurš zinātu vienkārši tāpat.
jūs sakāt?

kā man ir noriebies, ka cilvēki viens otram visu laiku melo!

nav man nekādu apņemšanos. tikai vēlētos, lai neviens tuvs šogad nenomirst. pēdējos gadus nesanāk izvairīties. šogad negribu iet uz bērēm.

nu tad līdz nākošajam gadam!

"austrālija" ir fantastiski skaista filma.
un, lai gan es parasti savus sajūsmas spiedzienus par izskatīgiem cilvēkiem paturu pie sevis... bred pit, pabīdies malā. ir hjū džekmena laiks:)

tagad, kad esmu mājās (un te ir tik feini un jautri), man pat nedaudz pietrūkst anglijas un universitātes. nu vai nav slimi? ko es darīju pēdējos divarpus mēnešus? gaudoju, ka gribu mājās..

Light up, light up
As if you have a choice

Gribas skriet lejā no kalna. Skriet tik ātri, padoties skrējienam tik ļoti, ka liekas, tūdaļ kājas nokritīs vai aizlidos katra uz savu pusi. Gribu tādu absolūtu kontroles zudumu.

"Gribas, lai baltā pasaulē
Balti sniegi snieg.
Un uz baltiem lielceļiem
Balti cilvēki iet. Un lai baltos cilvēkos
Baltas domas dzimst,
Un lai baltās darbdienās
Balti svētki ir."

Imantam Ziedonim tik bieži izdodas pateikt visskaistāk.

salecos ar mammu šorīt, stundu raudāju, viņa arī raudāja, bet pirms tam. tagad runājam tikai tad, kad vecmamma klāt. un vēl tās sasodītās piparkūkas jācep. ziemassvētki sākušies kā nākas.

mammai un brālim likās baigi smieklīgi piekarināt manā istabā pie loga ziemassvētku lampiņas. abi ļoti smējās, kad es biju absolūtā šokā, tās ieraugot.
bet nenoņēmu. dīvainā kārtā, man tās sagādā prieku. kaut kā uzreiz siltāk istabā.