čīkstuļa pieraksti

vakar uzcepu kūku. lieki teikt, ka visu vakaru (un šorītu) ar sevi ļoti lepojos. jo kūka bija garda.
rīt piparkūkas.

biju uz ārkārtīgi garlaicīgu koncertu lielajā ģildē. pučīni. kā mamma izteicās, nu riktīgs "pidrallā" koncerts. bet ne par to stāsts.
lielajā ģildē bija gandrīz ugunsgrēks. esot aizdedzies/uzsprādzis (?) prožektors. viss dūmos, pēc ugunsgrēka trauksmes/kaut kādas mistiskas skaņas iestājās mērena panika. diez kas notiktu, ja būtu atklātas liesmas bijušas.
bija trīs ugunsdzēsēju mašīnas. uz koncerta otro daļu nepalikām.

biju piemirsusi, ka man bija pieraksti no kopenhāgenas lidostas, tad, kad tas puisis vāvuļoja pāris metru attālumā no manis. tātad, 15.12.2008, ~14:00, kopenhāgena lidosta, 24g.v. jūrnieks Artis (vārds mainīts:)), uzskata sevi par tīru "līvu", diezgan iereibis, runā ar kādu latviešu dāmu.
citāti un novērojumi, un manas emocijas
"līva" novērojums: "nākamgad latvijā bus palikuši tikai bērni, invalīdi un pensionāri."
tagad stāsta, ka poļi malači ar savu kredītu politiku bijuši, jo "paņēma to drusku stingrāk."
tagad runas par godmani
hahahaaa
"kad mēs esam bijuši saimnieki savā zemē?"
iet vaļa gimenes koka atstāsts, stāsta arī par sibirīju, kulakiem, SSiešiem utt.
"mēs esam sava nacija, jo neviena valoda musu nav līdzīga"
"kad ies pavisam traki, aršu zemīti"
hihihi
tagad runā par spāņu patriotismu, patriotisms esot skatīties futbolu, nevis ziņas.
tagad ir politiska aģitācija, aģitē savas partijas, "vienoīgos reāli domājošos".
kā var viens cilvēks tik daudz vāvuļot? laikam sen nav ne ar vienu tā riktīgi varējis izrunāties, ļoti ļoti daudz sakrājies.
tagad runā pa telefonu: "zini, veci, tu istenībā esi mans draugs, bet vecīt, man ir žopa, bet mana saule panikā jau bezmaz sāk krist.." "bīda štelles" vakaram. komentāri pec sarunas: "es viņam vienmēr ļoti ļoti palīdzu. latvijā tas ir baigais retums. vinš ir tāds vēzits, nu, pēc horoskopa, šad tad stulbības sastrādā. iet taisni un viss. bet foršs džeks istenība."
pašreflekcijas: "mēs [lidostā atrodas viņš (kurš runā ar to dāmu) un laikam viņa darbabiedrs/čoms, kas uzlicis austiņas, klausās mūziku un aktīvi ignorē notiekošo] vienkārši virieši esam, cik mēs parasti esam, tik esam. sievietes mūs par to mīl. mēs esam jūrnieki, mes daram, ko varam."
jurnieks aizgaja pipet. ze end. lidmašīnā, par laimi, sēdēja tā patālāk no manis, bet tāpat dzirdēju viņu runājam. labi, ka ļoti nāca miegs:)

smieklīgi, kā zem dažu "draugu" profilbildēm portālā draugiem.lv parādās uzraksti "lieciet mani mierā", kas patiesībā brēc "lūdzu, taču parunājiet kāds ar mani, ļaujiet man pačīkstēt!" :)

mazliet par to normālo sajūtu.
normāli nejau kā parasti lieto "normāli". nejau kā "i'm fine".
bet NORMĀLI. aboslūti atbrīvoti, ērti. vienkārši un mājīgi. it kā iepriekš kaut kas visu laiku bijis citādāk, it kā beidzot esmu atgriezusies pie NORMĀLAS dzīves. viss tā kā nostājies atkal savā vietā, es atkal esmu savā vietā. tāda ir sajūta esot mājās.
un viss mazliet saasināts, visas emocijas skaidras un pastiprinātas.
baismīgi mīlu ģimeni. un draugus arī, draugi tik feini savā... individualitātē.
aihh.

es esmu mājās.
nav nekādas.. katarses sajūtas. ir vienkārši forši un normāli.
draugus satikt bija sirdi sildoši un.. normāli. ar draugiem runāties bija normāli un tik pat feini, kā agrāk. viņi pat teica, ka šiem neliekas, ka es vispār kādreiz kaut kur būtu aizbraukusi.
bet pēc mēneša atpakaļ, tas jāatceras. laiks skrien ātri. bet ir tik jauki būt šeit. ar visu nolādēto krīzi, es priecājos, ka esmu šeit.

tik smieklīga saruna fonā
džeks (deklarē sevi: "es pats vispār esmu līvs. no carnikavas") pārdzēris jēgu, runā kaut ko par skotiem un angļiem, jo strādājot jūrā kopā ar viņiem. saka, ka šiem esot baigais skandināviskums iekšā. tik smieklīgi.

kopenhāgenas lidosta ir laikam vismīlīgākā no visām lidostām, kurās esmu bijusi. tik silta, tik mājīga, tik jauka :) forši.
sēžu, gaidu ļoteni. un te ir cilvēki, kas runā latviski. eitunost. pēc divarpus mēnešiem beidzot dzirdu latv.val. jē!
tagad tik man ir piemetusies mana ikreizējā paranoja par to, vai nepazudīs bagāža. jo ar to pārnešanu no vienas ļotenes uz otru.. .hmmmm....

esmu newcastle lidostā un paslaik tieši man pretī lec saule. tik skaisti, sen nebija saullēkts redzēts. tā liesmojoši un apdullinoši. nu jau tūdaļ būs. debesis izgaismojušās gaišas gaisas, un tā saule kāpj un kpj. nekad nebiju sauli izjutusi tik spēcīgi kā tagad, lai gan pat nejūtu tās siltumu sev uz ķermeņa. tā ar tādu apņēmību aust un aust, vienalga, ka mākoņi, vienalga, ka tikko vēl bija tumšs... viss izgaismojies pasakainās krāsās un augšā ceļas lidmašīnas, ved cilvēkus uz mājām un prom no mājām.
vēl aptuveni viena simtdaļa paliksi.
tūdaļ tūdaļ.
vai par ilgu skatoties saulē var izdegt acis? man liekas, ka jā.
uzlēca. un nu tik augšup.

rītausma (un saullēkts) un krēslas stunda ir visskaistākie brīži diennaktī.

pēc pusstundas lēnām jāsāk taisīties, jāvelkas ar smagajām somām uz staciju (es patiešām nemāku kravāties, braucu tikai uz mēnesi, bet kalnu mantu esmu paņēmusi līdzi). 9.45 lidojums. bāc, neticās, tiešām neticās. neticās, ka vakarā es varētu patiešām būt mājās, nu kā tā var būt? visu laiku liekas, ka notiks kaut kas, ka atcels lidojumu, lidmašīnas biļetes izrādīsies nederīgas, mani nepārlaidīs pāri robežai, jo esmu bibliotēkai parādā 2gbp, ka mana lidmašīna nokritīs (tfu,tfu,tfu), ka mana bagāža izrādīsies par smagu un man nāksies palikt te un raudāt vienai pašai. :) bet man vienmēr tā liekas, un nekad nekas nav noticis. pagaidām :)
ehhhtiiiiiiiiiii

šonakt palieku pie savas lietuviešu čommenes, viņa jau guļ (ar ausu aizbāžņiem ausīs :) ), a es vēl ķimerējos un gulēt nemaz netaisos. pēc aptuveni divām stundām tāpat būtu jāceļas, ko sevi mocīt? pagulēšu lidmašīnā. izbaudīšu savu pēdējo nakti anglijā šogad. :) tīri patīkami. ir tēja, ir cepumi, ir teksti par Sarakatsani kinship/household types. ārkārtīgi aizraujoši.
bet nu ta jau. nākamie ieraksti vai nu no lidostām, vai nu no mājām. ta jau manīs, kā būs.

Andrew: "So, what exactly IS anthropology?"
Es: "Erm.."
Andrew: "In a nutshell. What do you study about?"
Es: "Everything"
Andrew: "oh, excellent. that's what my flatmate said, and he's studying anthropology as well"

Lieliski. Man jau trešo reizi nedēļas laikā jautāja šo jautājumu, un es tā īsti atbildēt nevaru. saka jau, ka esot "the study of humanity", bet es mācos tik sasodīti daudz vairāk kā tikai to..
jautājums paliek atvērts debatēm. iekšējām un ārējām.

rīt mājās.
man atkal palika drusku bail.

man sāk likties, ka visa mana klabe pēdējos 2 mēnešus ir oda ilgām pēc mājām :) smieklīgi

man tik daudzi tagad raksta un visādi citādi izrāda to, ka gaida mani mājās, ka man sāk šķist, ka viņi liekuļo.
vai man nav kaut kas ar galvu kārtībā?

"The good guys are always stalwart and true, the bad guys are easily distinguished by their pointy horns or black hats, and, uh, we always defeat them and save the day. No one ever dies, and everybody lives happily ever after."

man šķiet, mans organisms sajucis prātā.
aizvakar atkal nakti negulēju, vakar tāpēc 3os izdomāju nosnausties, jo ļoti nāca miegs. nogulēju līdz 1iem naktī. tad nu gulēju tālāk, līdz pat šim brīdim. pamostos un tagad nesaprotu, kas notiek. it kā ZINU, ka ir sestdienas rīts, bet tā - nesaprotu, kā var būt sestdienas rīts. tā vien būs tas mēnesis mājās jāpavada - jāmēģina dabūt normāls gulēšanas ritms. citādi saiešu sviestā :D
parīt MĀJĀS!! PARĪT!!!

viena no fantastiskākajām youtube fīčām ir AUDIO PREVIEW
ierakstiet kaut ko latviski, un tad nospiediet audio preview. reizēm tik smieklīgi :D

man liekas, ka es esmu pagalam vienkāršs cilvēks!

palasījos citu cibas, daudzi raksta atskatus par aizejošo gadu. es arī laikam gribu atskatīties. jāsasummē gads, jāsavelk kopā plusi un mīnusi..
baigs tas gads ir bijis, tik daudz kas ir noticis, tik daudz kas mainījies.. šķiet, nekad iepriekš TĀDS gads man nebija bijis. tik... piepildīts. ar visa veida emocijām..
jauno gadu sagaidīju ar brāli un viņa draugu baru (jo manējie plāni pēdējā brīdī pajuka), tas bija jauks jaungads.
februārī nomira ome (tēta mamma). tā vienkārši nomira, absolūti negaidīti un neplānoti. un tas bija tāds šoks, neviens neko tādu nebūtu varējis paredzēt, viņa bija visžirgtākā un veselīgākā no visiem maniem vecvecākiem (nu, vectēvs pagājšgad nomira, 5 mēnešus pirms omes, bet to mēs sen jau bijām sapratuši, to, ka viņš ilgi vairs nedzīvos), un tad tā.. pēkšņi. likās, ka tētis sabruks. un mamma viņu kaut kā noturēja, uzstutēja atpakaļ uz kājām, palīdzēja. tas šķita skaisti, nekad neko tādu nebiju no viņiem redzējusi. tādu... savstarpējo atbalstu. pat pēc bērēm īsti vēl neticējās, ka ome mirusi. un tas tā.. palika karinoties pāri mums visiem. jo ar vectēvu (mammas tēti) bija citādāk - mēs bijām sagatavojušies sliktākajam, un, kad tas notika, mēs visi raudājām. skumām un raudājām, un tad tikām tam pāri. ar omi... sajūta bija tāda, ka cilvēks ir vienkārši pazudis. tā laikam jūtas tie, kuriem tuvinieki ir bezvēsts pazuduši. pēkšņi cilvēka vienkārši vairs nav. tad man šķita, ka ar to labi esmu tikusi galā, nemaz nesēroju. sākumā likās, ka es bezjūtīga esmu palikusi. bet, atskatoties, atceros, cik drūms bija mēnesis pēc tam. cik grūti bija saņemties, cik grūti bija koncentrēties. cik bēdīgi brīžiem bija. bet tā īsteni izraudājusies par omi vēl neesmu, man šķiet, es vēl joprojām neesmu tam noticējusi. šķiet, ka, ja aizbrauktu uz siguldu, viņa tur būtu un atkal mani un brāli sauktu par zaķīšiem un kaķīšiem.
sirreāli bija tas, ka saņēmu pirmo uzņemšanas vēstuli no University of St.Andrews tieši tajā vakarā.
vēl atceros, kā tajā vakarā, kad uzzināju "ziņas", nevarēju aiziet mājās no sporta kluba. sēdēju tur kādu laiku, draugi pamanīja, ka kaut kas nav labi. prasīja kas, es pastāstīju. un nežēloja, neviens neraudāja ar mani. bet aizgājām mierīgi pasēdēt, papļāpāt. tā arī par to, šķiet, vēl neesmu paldies pateikusi.
tad... bija skaisti pasākumi ar klasesbiedriem, žetonu vakars, pēdējais zvans, izlaidums, viss tā aizkustinoši un jauki. viņi bija mīļi, mēs taču bijām "zudušo cerību klase", "literāti" (par to gan es šaubos), tie jocīgie:) pēdējā pusgada laikā satuvinājāmies vēl vairāk, un skaisti kopā pabeidzām skolu.
uz londonu ar draugiem aizbraucām. dulls, foršs brauciens. par dažiem draugiem uzzināju to, ko negribēju zināt. iepazinu tās puses, kuras negribēju. bet tāpat foršs brauciens.
vasara, vasara.. SKAISTA vasara, fantastiska vasara!!! piepildīta ar dulliem piedzīvojumiem, skaistiem mirkļiem, sauli, jūru, atpūtu un draugiem. tiešām, viena no labākajām vasarām, kas man jebkad ir bijusi. pietrūka tikai taize pilnīgam priekam:) šķiet, varbūt centos izbaudīt visu, ko vasara latvijā var man dot, jo tad jau zināju, ka oktobrī braukšu prom.
septembrī sākās stress, sākās gatavošanās aizbraukšanai. pati jutos kā dīkdienis, jo visi mācījās, un es vēl ne.
oktobrī aizbraucu. tā pirmā diena bija kaut kāds ārprāts. ar mammu nesen konstatējām, ka es laikam vienkārši biju pārbijusies. jo nebija jau tā, ka es negribēju braukt. bet tā asaru jūra laikam bija bailes. drausmīga diena. jutos viena, absolūta viena. pirmo reizi dzīvē.
un tad... nu, tā nu es te dzīvoju. un man ir labi. pagaidām es jūtos labi. nevaru sagaidīt, kad tikšu mājās.
vēl jānosvin ziemassvētki pirms jaungada. varbūt notiks kas ievērības cienīgs. atkalsatikšanās ar draugiem, protams.
tas tā. atskatam. pašai sev. izrakstīju to, ko gribējās.