palasījos citu cibas, daudzi raksta atskatus par aizejošo gadu. es arī laikam gribu atskatīties. jāsasummē gads, jāsavelk kopā plusi un mīnusi..
baigs tas gads ir bijis, tik daudz kas ir noticis, tik daudz kas mainījies.. šķiet, nekad iepriekš TĀDS gads man nebija bijis. tik... piepildīts. ar visa veida emocijām..
jauno gadu sagaidīju ar brāli un viņa draugu baru (jo manējie plāni pēdējā brīdī pajuka), tas bija jauks jaungads.
februārī nomira ome (tēta mamma). tā vienkārši nomira, absolūti negaidīti un neplānoti. un tas bija tāds šoks, neviens neko tādu nebūtu varējis paredzēt, viņa bija visžirgtākā un veselīgākā no visiem maniem vecvecākiem (nu, vectēvs pagājšgad nomira, 5 mēnešus pirms omes, bet to mēs sen jau bijām sapratuši, to, ka viņš ilgi vairs nedzīvos), un tad tā.. pēkšņi. likās, ka tētis sabruks. un mamma viņu kaut kā noturēja, uzstutēja atpakaļ uz kājām, palīdzēja. tas šķita skaisti, nekad neko tādu nebiju no viņiem redzējusi. tādu... savstarpējo atbalstu. pat pēc bērēm īsti vēl neticējās, ka ome mirusi. un tas tā.. palika karinoties pāri mums visiem. jo ar vectēvu (mammas tēti) bija citādāk - mēs bijām sagatavojušies sliktākajam, un, kad tas notika, mēs visi raudājām. skumām un raudājām, un tad tikām tam pāri. ar omi... sajūta bija tāda, ka cilvēks ir vienkārši pazudis. tā laikam jūtas tie, kuriem tuvinieki ir bezvēsts pazuduši. pēkšņi cilvēka vienkārši vairs nav. tad man šķita, ka ar to labi esmu tikusi galā, nemaz nesēroju. sākumā likās, ka es bezjūtīga esmu palikusi. bet, atskatoties, atceros, cik drūms bija mēnesis pēc tam. cik grūti bija saņemties, cik grūti bija koncentrēties. cik bēdīgi brīžiem bija. bet tā īsteni izraudājusies par omi vēl neesmu, man šķiet, es vēl joprojām neesmu tam noticējusi. šķiet, ka, ja aizbrauktu uz siguldu, viņa tur būtu un atkal mani un brāli sauktu par zaķīšiem un kaķīšiem.
sirreāli bija tas, ka saņēmu pirmo uzņemšanas vēstuli no University of St.Andrews tieši tajā vakarā.
vēl atceros, kā tajā vakarā, kad uzzināju "ziņas", nevarēju aiziet mājās no sporta kluba. sēdēju tur kādu laiku, draugi pamanīja, ka kaut kas nav labi. prasīja kas, es pastāstīju. un nežēloja, neviens neraudāja ar mani. bet aizgājām mierīgi pasēdēt, papļāpāt. tā arī par to, šķiet, vēl neesmu paldies pateikusi.
tad... bija skaisti pasākumi ar klasesbiedriem, žetonu vakars, pēdējais zvans, izlaidums, viss tā aizkustinoši un jauki. viņi bija mīļi, mēs taču bijām "zudušo cerību klase", "literāti" (par to gan es šaubos), tie jocīgie:) pēdējā pusgada laikā satuvinājāmies vēl vairāk, un skaisti kopā pabeidzām skolu.
uz londonu ar draugiem aizbraucām. dulls, foršs brauciens. par dažiem draugiem uzzināju to, ko negribēju zināt. iepazinu tās puses, kuras negribēju. bet tāpat foršs brauciens.
vasara, vasara.. SKAISTA vasara, fantastiska vasara!!! piepildīta ar dulliem piedzīvojumiem, skaistiem mirkļiem, sauli, jūru, atpūtu un draugiem. tiešām, viena no labākajām vasarām, kas man jebkad ir bijusi. pietrūka tikai taize pilnīgam priekam:) šķiet, varbūt centos izbaudīt visu, ko vasara latvijā var man dot, jo tad jau zināju, ka oktobrī braukšu prom.
septembrī sākās stress, sākās gatavošanās aizbraukšanai. pati jutos kā dīkdienis, jo visi mācījās, un es vēl ne.
oktobrī aizbraucu. tā pirmā diena bija kaut kāds ārprāts. ar mammu nesen konstatējām, ka es laikam vienkārši biju pārbijusies. jo nebija jau tā, ka es negribēju braukt. bet tā asaru jūra laikam bija bailes. drausmīga diena. jutos viena, absolūta viena. pirmo reizi dzīvē.
un tad... nu, tā nu es te dzīvoju. un man ir labi. pagaidām es jūtos labi. nevaru sagaidīt, kad tikšu mājās.
vēl jānosvin ziemassvētki pirms jaungada. varbūt notiks kas ievērības cienīgs. atkalsatikšanās ar draugiem, protams.
tas tā. atskatam. pašai sev. izrakstīju to, ko gribējās.
