man patīk būt nomodā naktī. tad, kad visi citi guļ. viss liekas tāds... skaidrāks. vieglāk saprotams un vienkāršāks. es pati sevi saprotu labāk, pati sev patīku vairāk. jo acis mainās, varbūt tā, protams, ir tikai iedoma, bet man patīk domāt, ka tās paliek zaļākas. skaidrākas. miegs apmiglo manas acis, es nevaru skaidri padomāt. jo mazāk es guļu, jo es vairāk varu izdomāt. protams, līdz vienam brīdim, kurā bezspēkā jaiekrīt gultā.
šonakt neiešu gulēt. ne pa visam. ne acu neaizvēršu. tāpēc tagad tā mierīgāk, nedaudz atvelku elpu. jo tiiiiiiiik sasodīti daudz jāmācās, gribās kliegt un raudāt, bet nav vērts, un es tāpat jūtos labi. galvenais ir pēc tam izturēt rītdienu līdz 6iem vakarā. tad varēs iet gulēt un gulēt līdz nākamās dienas 11tiem:) ir to vērts. ekk, ziniet, es jūtos labi. vēl tagad tikai iemīlēties, un būtu tik skaisti. viss būtu skaisti.
es nedaudz bīstos braukt mājās. man jau sagaidītāji pieteikušies, bet man bail. liekas, ka nu jau pāri tas punkts, kurā liekas, ka esmu aizbraukusi tikai ekskursijā. un ja brauktu mājās,tad pavisam, ne tikai uz mēnesi. bet braucu tikai uz mēnesi. hm. nu, tad jau manīs. 17dienas.
esmu iedzērusi divas kofeīna tabletītes un trīs krūzes tējas. šķiet, izturēšu. lai gan pagājšnakt ar tik 4h miega iznāca. no rīta biju tik nelaimīga, ka izdomāju, ka šonakt nav vērts gulēt. jo, jo ilgāk neguļ, jo lielāka tā kaifa sajūta. nu, pēc kāda laika tak sāk likties, ka esi kaut ko salietojies, viss tāds.. neskaidrs:)
