kad raudu, izskatos tā, it kā man smagais būtu pārbraucis pāri un vēl kāds palēkājis ar armijas zābakiem pa seju. neesmu no tiem cilvēkiem, kuri raudot ir skaisti un aizkustinoši - es izskatos nožēlojami. vienīgais skaistais manā raudāšanā (manuprāt) ir tas, kā mainās manas acis. ikdienā tās ir nedaudz duļķaini (?) zaļas, nenosakāmas. bet pēc/raudāšanas laikā, acis noskaidrojas, parādās tāda skaidra, sūnzaļa krāsa.
bet raudāt tuvākajā laikā neplānoju. ļoti ceru, ka 7dien nebūs jāraud.
bet raudāt tuvākajā laikā neplānoju. ļoti ceru, ka 7dien nebūs jāraud.