čīkstuļa pieraksti

visu dienu, visu nakti pie mājas urbj, zāģē un klaudzinās. cik zinu, būvē viesnīcu. vai viņi kādreiz guļ, nezinu, es lielākoties ne, jo viņi ZĀĢĒ, URBJ un KLAUDZINĀS! gribu īstenot atriebību pret celtniekiem, viņi droši vien nav vainīgi, bet pagaidām nevienu neieredzu tik ļoti kā viņus.

pagulēju no 9iem līdz 12tiem. nebiju plānojusi gan gulēt tik ilgi, bet kaut kā.. sanāca. ļoti veiksmīgi nositu modinātāju un neko nedzirdēju, labi, ka pati pamodos:) bet viss kārtībā, vēl trīs stundas un ir jau 3/4 no esejas gatavs. tāpēc dzīve atkal ir diezgan skaista. līdz tam brīdim rīt, kad atkal sākšu rakstīt nu jau pēdējo eseju šajā mācību gadā. vēl viena.
uhhh. nākampirmdien ap šo laiku jau būšu mājās. nez, nevar saprast, kā uz to reaģēt. mamma slima un bēdīga, pie mammas gribās. bet vispār.. nez.

atradu savu "jēgu".
laikam jēdzīgi, noderīgi un saturīgi jūtos tikai tad, kad noslogoju savas smadzenes. vai ķermeni. jo citādāk jūtos trula, sajūta, ka degradējos un tikai izlietoju gaisu un vietu. naudas gan man nav žēl, tas ir tik absurds izgudrojums, ka naudas man patiešām nav žēl. bet ne par to. tagad es atkal esmu jēdzīga. kāpēc? jo rakstu eseju par neandertāliešiem, pašlaik rindkopa par viņu smadzeņu izmēru salīdzinājumā ar homo sapniens un homo heidelbergensis. un tik laba sajūta.
a jānodod pēc 5 stundām :)
tātad, risinājums gatavs: konstanta sevis izglītošana. sevis noslogošana. jebkādā veidā.
redz, nemaz nevajag citu palīdzību. patiesībā cilvēks visu var izdomāt pats. vai vismaz izlikties, ka var izdomāt.. un justies labi.
a es pēc 10 dienām braucu mājās. johaidī. un brāļa nebūs mājās, jo brālis pa brazīliju dzīvosies. patiesībā tā ĻOTI gribās satikt tik pāris draugus. un mammu, noteikti mammu. un tēti. papļāpāt par politiku, par to, kāpēc tika uzcelts berlīnes mūris un par to, ka mēs tāpat visu zinām labāk.

manuprāt, visās manās ilgās pēc mājām, visā smeldzē, ir sava daļa romantikas. ilgas taču ir vienas no skaistākajām emocijām, kas vispār var būt. tas kā... nu, nav taču saldā bez skābā, vai ne? vispār, baigā emociju gamma, tikai jāpaspēj visu piefiksēt un neaizmirst. jo patiesībā viss taču ir tik skaisti un labi. kad tad vēl, ja ne tagad? kurš gan cits, ja ne es? un jātver, jāķer un jāiepazīst, jo, kas zin, varbūt rīt jau būs par vēlu.

mazliet par to normālo sajūtu.
normāli nejau kā parasti lieto "normāli". nejau kā "i'm fine".
bet NORMĀLI. aboslūti atbrīvoti, ērti. vienkārši un mājīgi. it kā iepriekš kaut kas visu laiku bijis citādāk, it kā beidzot esmu atgriezusies pie NORMĀLAS dzīves. viss tā kā nostājies atkal savā vietā, es atkal esmu savā vietā. tāda ir sajūta esot mājās.
un viss mazliet saasināts, visas emocijas skaidras un pastiprinātas.
baismīgi mīlu ģimeni. un draugus arī, draugi tik feini savā... individualitātē.
aihh.

pēc pusstundas lēnām jāsāk taisīties, jāvelkas ar smagajām somām uz staciju (es patiešām nemāku kravāties, braucu tikai uz mēnesi, bet kalnu mantu esmu paņēmusi līdzi). 9.45 lidojums. bāc, neticās, tiešām neticās. neticās, ka vakarā es varētu patiešām būt mājās, nu kā tā var būt? visu laiku liekas, ka notiks kaut kas, ka atcels lidojumu, lidmašīnas biļetes izrādīsies nederīgas, mani nepārlaidīs pāri robežai, jo esmu bibliotēkai parādā 2gbp, ka mana lidmašīna nokritīs (tfu,tfu,tfu), ka mana bagāža izrādīsies par smagu un man nāksies palikt te un raudāt vienai pašai. :) bet man vienmēr tā liekas, un nekad nekas nav noticis. pagaidām :)
ehhhtiiiiiiiiiii

šonakt palieku pie savas lietuviešu čommenes, viņa jau guļ (ar ausu aizbāžņiem ausīs :) ), a es vēl ķimerējos un gulēt nemaz netaisos. pēc aptuveni divām stundām tāpat būtu jāceļas, ko sevi mocīt? pagulēšu lidmašīnā. izbaudīšu savu pēdējo nakti anglijā šogad. :) tīri patīkami. ir tēja, ir cepumi, ir teksti par Sarakatsani kinship/household types. ārkārtīgi aizraujoši.
bet nu ta jau. nākamie ieraksti vai nu no lidostām, vai nu no mājām. ta jau manīs, kā būs.

rīt mājās.
man atkal palika drusku bail.

ā, un es vairs nemirstu. tagad vairs tik iesnas palikušas.
un 3 dienas līdz mājām. TRĪS!! ei tu nost :)

vēl 15 dienas. līdz mājām.
un manī mostas panika. pēc 4 dienām jānodod viena eseja, pēc 5 otra, un tad vēl nākamajā nedēļā divas. vai es esmu sākusi? nē. fak.

šonakt neiešu gulēt. ne pa visam. ne acu neaizvēršu. tāpēc tagad tā mierīgāk, nedaudz atvelku elpu. jo tiiiiiiiik sasodīti daudz jāmācās, gribās kliegt un raudāt, bet nav vērts, un es tāpat jūtos labi. galvenais ir pēc tam izturēt rītdienu līdz 6iem vakarā. tad varēs iet gulēt un gulēt līdz nākamās dienas 11tiem:) ir to vērts. ekk, ziniet, es jūtos labi. vēl tagad tikai iemīlēties, un būtu tik skaisti. viss būtu skaisti.
es nedaudz bīstos braukt mājās. man jau sagaidītāji pieteikušies, bet man bail. liekas, ka nu jau pāri tas punkts, kurā liekas, ka esmu aizbraukusi tikai ekskursijā. un ja brauktu mājās,tad pavisam, ne tikai uz mēnesi. bet braucu tikai uz mēnesi. hm. nu, tad jau manīs. 17dienas.
esmu iedzērusi divas kofeīna tabletītes un trīs krūzes tējas. šķiet, izturēšu. lai gan pagājšnakt ar tik 4h miega iznāca. no rīta biju tik nelaimīga, ka izdomāju, ka šonakt nav vērts gulēt. jo, jo ilgāk neguļ, jo lielāka tā kaifa sajūta. nu, pēc kāda laika tak sāk likties, ka esi kaut ko salietojies, viss tāds.. neskaidrs:)

tā vien šķiet, ka mājāspalikušie draugi grib, lai es konstanti justu ilgas pēc mājām. ir tāds feins izteiciens angļu valodā. "just when i was finally starting to feel better...", viņi paņem un liek man atkal gribēt nebūt šeit. ar vārdiem, ar frāzēm, ar bildēm, ar mazām piezīmēm.
27 dienas.

atcerieties, kad sūdzējies par saviem draugiem?
ierakstus ārā nedzēsīšu, tas būtu nožēlojami, bet.. es tomēr tik ļoti reizēm mēdzu kļūdīties, domājot par cilvēkiem. varbūt es vienkārši par daudz mēģinu izdomāt, un aizdomājos līdz sviestam.
patiesībā, tagad, no attāluma skatoties, man mājās ir saujiņa fantastisku draugu. draugu, kas neaizmirst, draugu, kas, es zinu, ilgojas pēc manis. un pēc kuriem es arī ilgojos. un ar kuriem telefonsarunas tagad vairs nav īsākas par 40minūtēm. cik ļoti tomēr to, kas tev bija (ir) mājās, var novērtēt tad, kad vari paskatīties uz to no attāluma. cik patiesībā es esmu veiksmīga, cik patiesībā viss ir labi. un šis vienkārši ir pārbaudījums. zinu, ka to arī var neizturēt. bet man vismaz paliks atmiņas par fantastiskiem gadiem PIRMS manas aizbraukšanas uz angliju. un pēc atgriešanās var sākt veidot jaunas atmiņas. varbūt ar tiem pašiem, varbūt ar jauniem draugiem. tad jau manīs. bet man pagaidām ir tik daudz, pie kā atgriezties.
ārā uguņošana. un es skatos jane eyre BBC ekranizāciju, ēdu saldējumu un skaitu dienas, līdz varēšu atgriezties mājās.

tikai šausmīgi bail no vilšanās sajūtas, aizbraucot mājās. no nepiederības sajūtas arī tur.

ilgas pēc mājām ir tāda konstanta sajūta. nevis tāda, ka brīžiem gribas raudāt, kliegt un skriet uz tuvāko lidostu, lai iesēstos lidmašīnā un drīz jau būtu mājās. nē, tā ir tāda... smeldze. iedēstīta kādā mana ķermeņa kaktiņā, un ārā nenāk. un nepazūd. varbūt, protams, tā ir tikai manas personības iezīme, raksturīga īpašība - gribas mājās. jo ik reizi, kad te iet jautri (un tas notiek visai bieži), es iedomājos, ka mājās taču bija jautrāk. skatos uz bildēm uz sienas, tās visas pildītas ar smiekliem. šeit smejos retāk. bet es taču esmu tik smejošs cilvēks..

sēžu savā istabā (kailās sienas beidzot aizpildītas ar bildēm, un nu visi mani mīļie no mājām uz mani skatās katru dienu, un es uz viņiem), lasu Common Wealth (grāmata mācībām), dzeru tēju ar tajā iekšā samestiem ābolu gabaliņiem un klausos klasisko mūziku. beidzot, pirmo reizi šeit esot, jūtos mierīgi. miers, ko tik ilgi gaidīju, beidzot ir klāt. jo viss taču ir kārtībā.
un noklausieties Arvo Pärt - Für Alina.

50 dienas.
15. decembrī es iesēdīšos lidmašīnā, kura mani aizvedīs uz mājām. tā vien gribas citēt sprīdīti.
"gulbīti, gulbīti, kustini spārniņus, aiznes mani uz laimīgo zemi."
jocīgi, cik ļoti spēcīgi šis citāts attiecas uz mani pašlaik. un gulbītis tak varētu būt sendienu versija par lidmašīnu, vai ne?

uzvārīju nedaudz makaronu, visus tāpat neapēdu, bet palika drusku labāk. vai nu no makaroniem, vai nu no paracetamola. vai ūdens. vai visa kopā. bet slikta dūša vēl joprojām, un piedevām tam visam, mājās vēl joprojām ir sasodīti auksti!! man ļoti ļoti salst!